PĀRTIKAS ATKRITUMU IKDIENAS KONTEKSTS

by Redaktors, 2013. gada 10. oktobris

Agnese Bankovska
Autore ir sociālantropoloģe, kas specializējusies ikdienas ēdienu prakšu pētīšanā.

Visticamāk cilvēki ir ēduši un metuši ārā ēdienu kopš saviem pirmsākumiem, tomēr tikai pēdējos gados šis visumā ikdienišķais ieradums tiek uzskatīts par cilvēces pastāvēšanai bīstamu. Galvenais iemesls – mēs saražojam daudz vairāk pārtikas nekā nepieciešams, un šie pārpalikumi nonāk atkritumos. Pieaugošais pārtikas atkritumu daudzums savukārt veicina jau tā “pārslogotās” vides papildu piesārņojumu un nelietderīgu resursu patēriņu.

Dažādi aprēķini un pētījumi liecina, ka pasaulē ik gadu zudumā iet no vienas trešdaļas līdz pat pusei pārtikas, sākot ar ražošanu un noslēdzot ar gala patēriņu. Eiropā un ASV atkritumos visbiežāk nonāk jau saražotā un nepārdotā, kā arī mājsaimniecībās neapēstā pārtika. Pasaules Dabas fonda aprēķini uzrāda, ka šobrīd pasaulē aptuveni 1.5 miljardi cilvēku ēd par daudz un tam iepretī – vismaz viens miljards cieš badu.

Tā kā pārtikas atkritumu jautājums uzskatāms par salīdzinoši jaunu, bet strauji pieaugošu globālu problēmu, ik gadu palielinās informējošu un izglītojošu kampaņu, pasākumu u.c. aktivitāšu skaits. Tiek izstrādātas stratēģijas un risinājumi, kā efektivizēt pārtikas izmantojumu visos audzēšanas, ražošanas un patēriņa posmos. Īpaša uzmanība tiek koncentrēta, lai uzrunātu ikvienu, kas attiecīgo pārtiku pērk, gatavo un ēd ikdienā.

Visbiežāk mēs sevi neidentificējam ar konkrētajām “bīstamajām” pārtikas atkritumu darbībām. Informācija par globāliem draudiem – miljoniem tonnu ēdiena, kas tiek izmestas atkritumos ik gadu, neatbilst mūsu ikdienas dzīves mērogam. Reti kurš uzskatīs, ka viņa pāris neapēstie aizvakardienas kartupeļi, iesāktā, apkaltusī salātu bunte un trīs dienas ledusskapī nostāvējusi zupa ir uzskatāmi par nopietniem pārtikas atkritumiem. Visdrīzāk tie vienkārši tiek uztverti kā veci un vairs nebaudāmi ēdieni, kuri ērtības labad nonāk miskastē.

Šī gada oktobrī Draugiem.lv* un “homo ecos:” veiktajā aptaujā teju 20% respondentu norādīja, ka viņi sevi neuzskata par pārtikas atkritumu radītājiem. Savukārt aptuveni puse aptaujāto nekad nav aizdomājušies par pārtikas atkritumu negatīvo ietekmi uz apkārtējo vidi.

Lai uzrunātu pārtikas patērētājus un mainītu to paradumus, nepietiek tikai zināt, cik kilogramu un tonnu pārtikas gadā tiek izmests atkritumos. Tikpat svarīgi ir saprast, kāpēc un kā tas notiek, izprast, piemēram, kā pārtikas atkritumi, kuri ir neizbēgams un tikai viens no pārtikas aprites posmiem, iekļaujas mājsaimniecības ikdienas procesos.

Jau minētā aptauja sniedz vispārēju priekšstatu par dažādiem Latvijas sabiedrības uzskatiem un praksēm saistībā ar pārtikas patēriņu un secīgi atkritumiem. Pārsteidzoši augsts ir respondentu informētības līmenis par dažādām ilgtspējīgām pārtikas sagādes un patēriņa praksēm, kas tiek piekoptas mājsaimniecībās ikdienā.

Tā 33% respondentu iepērkas pēc iepriekš sagatavota saraksta, domājot par konkrētiem ēdieniem, ko gatavos. Savukārt teju 80% aptaujāto pirms izmest pārtiku tādēļ, ka beidzies derīguma termiņš, pārliecināsies par tās kvalitāti, kā arī padomās, kā realizēt to, ko vairs nevar ēst svaigu – piemēram apkaltušu sieru izlietos siermaizēm, sakaltušu maizi izmērcēs un pievienos kotlešu masai.

Tāpat aptuveni divas trešdaļas aptaujāto ir pārliecināti, ka atkritumu poligonos nonākušo pārtikas daudzumu varētu samazināt, piemēram, plānojot pārtikas pirkumus un gatavojamo ēdienu apjomu, kā arī izvēloties videi draudzīgus veidus, kā atbrīvoties no sabojājušās pārtikas, piemēram, kompostējot. Grūti secināt, cik vienā aptaujā iegūtā informācija ir godīga un vai vēlamie rīcības modeļi netiek pasniegti kā jau esošie. Šķiet, ka, lai arī teorētiskā līmenī cilvēki Latvijā kopumā uzskatāmi par labi informētiem un idejiski tiek atbalstītas dažādās pārtikas atkritumu samazināšanas aktivitātes, praktiskā līmenī tiek ieturēta nogaidoša un samērā pasīva pozīcija.

Viens no galvenajiem šādas idejiskas aktivitātes un praktiskas pasivitātes līdzāspastāvēšanas iemesliem varētu būt konkrētu ikdienas prakšu konteksti un pēctecība.

Augstais nopirktā ēdiena “otrreizējās” izmantošanas procents varētu būt saistīts ar kopējām sabiedrības zināšanām un atmiņām par ēdiena deficītu padomju laikos. Savukārt sevis neidentificēšana ar pārtikas atkritumu radītājiem var būt saistīta ar sāpīgo negribīgumu, ar kādu ēdiens galu galā tiek izmests.

Sociologs Deivids Evanss (David Evans) pētījumā, ko 2009. – 2010. gadā veica vairākās Mančestras (Anglija) mājsaimniecībās, norāda, ka ēdiena izmešanas process pilnīgi visās viņa apsekotajās mājsaimniecībās bijis ilgs, vairākpakāpju un pilns nožēlas. Viņš norāda uz dziļi iesakņotiem kultūrpriekšstatiem, kuru ietekmē ēdiens tiek uztverts kā kaut kas tāds, pret ko jāizturas ar cieņu. Iespējams, šajā negribīgajā, vairākpakāpju izmešanas shēmā iekļaujas šķietami pretrunīgā Latvijas respondentu rīcība. 56% aptaujāto norāda, ka mēdz izmest pārtiku atkritumos, tomēr tikai neliela daļa atzīst, ka dara to katru dienu vai vairākas reizes nedēļā.

Evanss savā pētījumā runā arī par “slēptajiem” jeb iedarinātajiem kontekstiem, kas ietekmē pārtikas izmešanas paradumus. Viens no tiem – ļoti sadrumstalotas un individuāli pielāgotās ēdienu prakses vienas mājsaimniecības ietvaros, kas attiecīgi rada iegādātās pārtikas pārpalikumu (Evans, 2012). Sadrumstalotība, ko ietekmē dažādie ikdienas ritmi, tāpat garšas izvēļu un nepieciešamību demokrātija spēcīgi iezīmējās arī manā nesenajā pētījumā, kurā īpašu uzmanību pievērsu ēdienu praksēm ģimenēs ar maziem bērniem (Bankovska, 2013).

Šajās ģimenēs gan ēdiens tika izmests salīdzinoši reti, jo darbojās tā dēvētais “dežurējošās cūkas” princips, kur bērnu neapēsto visbiežāk notiesā viens no vecākiem. Draugiem.lv un “homo ecos:” aptaujā, atbildē pie “citiem veidiem, kā tiek utilizēta vecā pārtika”, ļoti bieži tika minēts, ka neapēstais ēdiens tiek atdots mājdzīvniekiem – visbiežāk sunim, cūkām u.c. Paradoksālā kārtā starp šīm praksēm iespējams vilkt paralēles. Tā “dežūrējošās cūkas” praksi, kas uzrādījās lielākoties pilsētās dzīvojošās ģimenēs ar maziem bērniem var uzskatīt par lauku reģionos ierastās prakses transformāciju atbilstoši konkrētajam sociālajam kontekstam.

Pasaulē un Latvijā pagaidām vēl ir maz padziļinātu pētījumu par atkritumu un specifiski ēdienu atkritumu procesiem sabiedrības ikdienā. Viens iemesls ēdienu atkritumi ir salīdzinoši nesen apzināts izpētes joma. Otrs šādiem pētījumiem nepieciešamais salīdzinoši ilgais laiks, kā arī pētāmā lauku – mājsaimniecība var uzskatīt par noslēgtu un sarežģītu. Tomēr paredzams, ka, meklējot veidus, kā izglītot sabiedrību, aicinot mainīt tās paradumus, šādu pētījumu nepieciešamība tuvākajā nākotnē tikai pieaugs.

Pētījums veikts draugiem.lv lietotāju vidū 2013. gada oktobrī. Aptaujāti 1150 respondenti 25 līdz 65 gadu vecumā.

Nav komentāru


Uzraksti komentāru!

Your email address will not be published Required fields are marked *

 

*