Klimata pārmaiņas pasaulē un pielāgošanās tām Latvijā 21. gs.

by Mājas lapas moderators, 2015. gada 2. decembris

Ojārs Balcers
2015. gada decembris

Tagad, kad Parīzē nupat vēl sprieda par to, kā dzīvot tālāk 21. gs., klimatam mainoties, klimata politikas tēma ir kļuvusi salīdzinoši populārāka nekā jebkad. Labi, ka Parīzē 195 valstis, tostarp lielās emitētājvalstis un fosilo resursu turētājas (ASV, Ķīna, Saūda Arābija, Japāna, Lielbritānija u. c.), vienojās ierobežot siltumnīcas efektu izraisošo gāzu (SEG) un ogļhidrātu emisijas, efektīvāk izmantot materiālus un enerģiju, un pāriet uz AER, ka arī var sagaidīt, ka patērētājsabiedrību turīgie 21. gs. ierobežos savu pārmērīgo patēriņu. Šādā kontekstā es piedāvāšu savu redzējumu tuvākajiem ar klimata pārmaiņām saistītajiem praktiskajiem darbiem pie mums, jo 21. gs. ogļhidrātu – ogles, nafta, dabasgāze u. c. – ieguve būtiski samazināsies.

Antarktikas ledus urbumos iegūto paraugu analīze liecina, ka gan atmosfēras temperatūra, gan CO2 koncentrācija laika gaitā mainās. Turklāt tā salīdzinoši strauji var palielināties arī bez tiešas industriālas ietekmes www.grida.no/publications/vg/climate/page/3057.aspx

Tomēr cilvēku darbības ietekme uz klimata pārmaiņām ir pārliecinoša, un Latvija ir valsts ar aptuveni 500 km garu jūras krasta līniju. Kamēr turpinās diskusija par to, cik liela ir cilvēka, cik liela Saules aktivitātes vai Zemes orbītas ietekme un vai mēs, tie, kas te mītam, vispār tiešām daudz ietekmējam, tikmēr ģeofizikāls fakts ir arī tas, ka, vēsturiski palielinoties temperatūrai, paaugstinās jūras līmenis. Un tas jau mūs Latvijā jau skar tieši. Lietas būtība ir tāda, ka iepriekšējā siltajā starpledāju periodā (grafikā apmēram pirms 115–130 tūkst. gadu, angļu val. Eemian) ar apmēram līdzīgiem CO2 un temperatūras rādītajiem kā tagad – holocēna laikmetā – jūras līmenis bijis pat vairākus metrus augstāks nekā tagad. Un, ja jūras līmenis paaugstinātos tik daudz, tas Latvijā dzīvojošos jau skartu pat ļoti tieši.

Ģeoloģisko laika nogriežņu populārai ilustrācijai varētu būt uzskatāms tas, ka kādreiz mūsdienu Eiropas teritorijā ļoti ilgi dzīvoja cilvēkiem līdzīgas būtnes – neandertālieši – un tad caur Āziju no Āfrikas Eiropā ienāca mūsdienu cilvēka priekšteči. Starp citu, arī ASV indiāņu teikas stāsta par migrantiem, kas ienākuši ASV no Āzijas. Neviens nesaka, ka šādas masveida migrācijas iemesls nevarēja būt vienkārši dzīvošanai tiešām nelabvēlīgs klimats (laika apstākļi – piem., karstums un sausums), kas mudināja emigrēt. Salīdzinot ar ģeoloģiskajiem laikmetiem, migrācija un ģenētiski izmērāmas pārmaiņas, proti, kad neandertāliešus aizstāja mūsdienu cilvēks, Eiropā notika ne ļoti sen, aptuveni ar laika kārtu 50–100 tūkst. gadu. Šādā kontekstā interesants ir valodnieka Doičera (Guy Deutscher) pieļāvums, ka apt. pirms 100 tūkst. gadu varēja būt viena kopēja protovaloda. Proti, nav tā, ka temperatūra un CO2 koncentrācija mainās tikai pēdējos 200 gadus, tomēr raksturīgi, ka pēdējos 200 gadus daudz lielāka ir ar industrializāciju saistīto un izkliedēto SEG emisiju ietekme uz klimata pārmaiņām (vairāk – www.ipcc.ch ). Palielinoties temperatūrai, ūdens izplešas, ledāji kūst, un rezultātā pašlaik tiek reģistrēts 3,24 mm liels jūras līmeņa kāpums gadā:

climate.nasa.gov/vital-signs/sea-level/

Vēl piebildīšu, ka ir arī citi klimatu ietekmējošie apstākļi, piem., Saules starojuma aktivitāte, pasaules okeānos absorbētā CO2 dinamika, Zemes ass kustības ietekme, tomēr tas nemazina t. s. “sauso atlikumu” – Latvijā dzīvojošajiem salīdzinoši liels, ar klimatu saistīts apdraudējums ir jūras līmeņa kāpums. Dažādas prognozes un modeļi sniedz dažādus skaitļus, tomēr diezgan droši būtu rēķināties ar vismaz 40–80 cm lielu turpmāku jūras līmeņa kāpumu līdz 21. gs. beigām. Jaunajiem ilgi kalpojošajiem infrastruktūras objektiem (tādiem kā dzelzceļa savienojumam Rail Baltica) un plānošanas dokumentiem (tādiem, kas attiecas uz Rīgas kāpu un dabas parku apbūvi un dzīvojamo ēku rekonstrukciju vai, piem., piekrastē izvietoto ūdens attīrīšanas iekārtām) noteikti būtu jāņem vērā šie atzinumi un tendences.

Plānošana ir joma, kur noteikti būtu nepieciešami uzlabojumi un salīdzinošas pārbaudes ar klimatu maiņu saistīto datu tendencēm. Iesākumā modeļi nav „jāizgudro” pašiem, pietiek ar datu aktualizēšanu, aprobēšanu, pārbaudi, tulkošanu un sadarbību. Piemēram, to, kuras Rīgas, Liepājas vai citas piekrastes daļas ir plūdu apdraudējuma zonā, var apskatīties jau tagad: www.floodmap.net .

Cita svarīga lieta ir laika apstākļu rindu tendenču maiņa – arvien īsāks sniega segas ilgums Kurzemē, nokrišņu rakstura maiņa un sugu robežu pārbīde –, kas liecina, ka dabā tiek novērotas zināmas statistiski nozīmīgas laika apstākļu pārmaiņas un var būt nepieciešami vienkārši, bet pamatoti un svarīgi administratīvi lēmumi, tādi kā ziemas riepu obligātās lietošanas laika pārbīde, lašupju aizsardzības perioda tālāks pagarinājums, maģistrālo gaisa pārvades elektrolīniju pakāpeniska iebūve zemē un zemāk esošu teritoriju pakāpeniska ekonomiska atslogošana.

Tātad viena lieta ir labāka plānošana un pielāgošanās pasākumi, piemēram, ar klimatu saistīto risku pārbaude attiecībā uz stratēģiski nozīmīgu infrastruktūru, bet vēl cita ir starptautiskā sadarbība. Tikai kopā ar citām valstīm, un mūsu gadījumā tā nav tikai Igaunija un Lietuva, bet gan arī citas Baltijas jūras sateces baseina un ES valstis, ir kopīgi jāstrādā ar tādiem jautājumiem kā pieļaujamo CO2 (SEG ekvivalentu) emisiju daudzums uz vienu iedzīvotāju, jo turīgāko mājsaimniecību CO2 emisijas ir būtiski lielākas par mazturīgo mājsaimniecību radītajām. „Piesārņotājs maksā” ir svarīgs Eiropas vides tiesību princips. Tāpēc svarīgs ir vienlīdzīgs pieļaujamo SEG emisiju sadalījuma rīcības plāns, finansējums un rīcība pārmērīga patēriņa samazināšanai.

Šādā skatījumā ir svarīgi ievērojami uzlabot darba ražīgumu un materiālu izmantošanas efektivitāti. Katrai valstij, arī Latvijai, 21. gs. būs sava SEG, t. sk. CO2, emisiju kvota. Šo kvotu var izmantot dažādi: racionāli, taisnīgi, efektīvi, bet var izmantot arī grupu interesēs, nepārskatāmi, var izmantot pakāpeniski un vēl citādi. Kā lemsim savā valstī, tā būs! CO2 un SEG maksimālo emisiju ierobežojumu loģika nozīmē arī to, ka jau salīdzinoši drīz ekonomikas un labklājības pieaugums būs iespējams vienīgi kļūstot efektīvākiem un vienlīdzīgāk sadalot darba augļus, kā arī salīdzinoši dekarbonizējot jeb strauji samazinot fosilo energoresursu izmantošanu un tos aizstājot, piemēram, vispirms apkures, lauksaimniecības un transporta sektoros. Darbības var plānot un īstenot, jo, interesanti, lielāko daļu industriālo emisiju rada, ražojot tēraudu, cementu, papīru, plastmasu un alumīniju www.withbotheyessopen.com . Proti, darba ražīgums, ražošanas un materiālu aprites efektivitāte un energopārvaldība, kā arī atkārtota pārstrāde un būtiski lielāka sastāvdaļu atkārtota izmantošana būtu pirmās lielās iespējas, kas nāk prātā klimata pārmaiņu ierobežošanai un vienlaicīgai augstas kvalitātes dzīvesveida saglabāšanai 21. gs.

Jau katrs atsevišķi tie ir salīdzinoši grūti un neparocīgi jautājumi tādiem politiķiem un tos ievēlošajai sabiedrībai, kas neveido un pietiekami nefinansē mūsdienīgu un inovatīvu SEG samazinošu risinājumu ieviešanu un zinātņu ekonomikas attīstību Latvijā, bet satraucas par tādām tēmām kā rūpes par citu tikumiņu vai nedaudzie patvēruma meklētāji, kas nenopērk TUA. Tomēr bez progresa svarīgajos jautājumos, kas ir saistīti ar klimata pārmaiņām, SEG emisijas netiks ierobežotas pietiekami strauji un efektīvi. Pati pielāgošanās klimata pārmaiņām var būt lokāla, varbūt sākuma posmā būtu īstenojama kā pilotprojekti vai ar Eiropas fondu palīdzību, bet klimata pārmaiņu problēmas risinājums, ja būs, tad tikai starptautiskas sadarbības veidā. Proti, ja tiks rasts risinājums, un kāpēc gan lai tas netiktu rasts, tad to izdarīsim visi kopā – gan ES, gan ASV, Ķīnā, Japānā, Indijā un citos ekonomikas un arī pētniecības un attīstības centros, nosakot daudz lielāku oglekļa emisiju cenu un ievērojami palielinot dabas resursu izmantošanas nodokļus, jo mūsdienu pasaulei ir nepieciešami efektīvi un saistoši noteikumi siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas ierobežošanai.

Jāmācās valodas, jāiesaistās starpvalstu klimata diplomātijā, jāatver acis un jāorganizē tautsaimniecības ražīguma palielināšanās un nodokļa sloga pārvirze uz pārmērīgu patēriņu un dabas resursiem. Ko citu var ieteikt, jo vien ar savas infrastruktūras pielāgošanu klimata pārmaiņām un energoefektivitāti tiešām nebūs vis gana līdzēts, lai gan ar to var sākt savas konkurētspējas un labklājības nodrošināšanai 21. gs.

Nav komentāru


Uzraksti komentāru!

Your email address will not be published Required fields are marked *

 

*