Vai esam gatavi būvēt labu dzīvi uz jauniem pamatiem?

by Mājas lapas moderators, 2015. gada 2. decembris

Jānis Brizga, 2015. gada decembris

Tas, ka fosilās enerģijas izmantošana veicina klimata pārmaiņas, jau ir zināms vairāk nekā 100 gadus. Pēdējos 25 gadus šo problēmu esam mēģinājuši risināt ANO globālo sarunu procesā, bet visu šo laiku mūsu atkarība no fosilās enerģijas un siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas ir augušas. Pagājušajā nedēļā uz klimata samitu Parīzē bija ieradušies aptuveni 40 000 dalībnieku, to skaitā vairāk nekā 150 valstu vadītāji un ministri, kā arī nevalstisko organizāciju, pašvaldību un biznesa pārstāvji. Viņi centās panākt visaptverošu, ambiciozu, universālu un tiesiski saistošu vienošanos par klimata jautājumiem, kas demonstrētu skaidru priekšstatu par nākotnes soļiem klimata pārmaiņu un to negatīvo seku mazināšanā.

Iepriekšējā šāda līmeņa konference par klimata politiku notika pirms 6 gadiem Kopenhāgenā. Diemžēl tā izvērtās par vienu no lielākajām multilaterālās politikas neveiksmēm, jo ASV un Ķīna nepiekrita būtiskiem emisiju ierobežojumiem. Kopš tā laika globālās emisijas ir pieaugušas par 10 % un sasniegušas savu augstāko līmeni – 32 miljardi tonnu CO2 gadā. 2015. gads visdrīzāk būs siltākais gads kopš pirmsindustriālā laikmeta. Pasaules vidējā gaisa temperatūra šajā laikā ir palielinājusies par 1 oC – tas ir pusceļš līdz 2 oC robežai, ko zinātnieki uzskatīja par būtisku robežšķirtni, aiz kuras klimata pārmaiņas būs neatgriezeniskas un cilvēkiem un citām sugām radīs milzīgas grūtības pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Lai nepieļautu šādas sekas, mums līdz 2030. gadam emisijas būtu jāsamazina par 40 % (līdz 20 miljardiem tonnu CO2 gadā), bet līdz 2050. gadam emisijām ir jāsamazinās par vismaz 80 %.

Klimats ir mainījies vienmēr, bet šis ir viens no straujākajiem atmosfēras temperatūras pieaugumiem pasaules vēsturē. Mēs pašlaik arī dzīvojam vienā no straujākajiem sugu izmiršanas periodiem, kas lielā mērā var tikt saistīts ar mūsu radītajām izmaiņām klimata sistēmā. Tāpēc uz Parīzes konferenci tika liktas lielas cerības. Sarunu norise un valstu iesaiste parādīja, ka valstu pārstāvji vairs nešaubās par klimata pārmaiņām un nepieciešamību tās nekavējoties ierobežot. Lielākā daļa valstu izrādīja gatavību ierobežot klimata pārmaiņas un gaidītā vienošanās tika panākta. Šādas globālas apņemšanās līdz šim nebija, jo esošajā globālajā klimata pārmaiņu politikā nebija iesaistīti daži no lielajiem piesārņotājiem, piemēram, ASV.

Taču ir lielas bažas, ka Parīzes vienošanās var arī nenodrošināt vajadzīgo emisiju samazinājumu. Gatavojoties Parīzes samitam, 155 valstis ir iesniegušas savus SEG emisiju samazināšanas plānus. Ja šie plāni tiks īstenoti, globālā temperatūra varētu celties par 2,7 oC, salīdzinot ar pirmsindustriālo laikmetu. Taču atbilstoši pašreizējām zināšanām tas diemžēl nav pietiekoši, lai apturētu katastrofālu un neatgriezenisku ietekmi uz ekosistēmām un cilvēku dzīves vidi. Tāpēc jācer, ka valstis (Ķīna, ASV, Japāna, Krievija u. c.), kas rada būtiskas SEG emisijas un līdz šim nav spērušas pietiekamus soļus to samazināšanā, pārskatīs savus plānus. Vienošanās paredz, ka valstīm tas būs jādara ik pēc pieciem gadiem.

Diemžēl emisiju samazināšana ir izrādījusies liels pārbaudījums visai cilvēcei. Mūsu nespējai vienoties par būtisku emisiju samazinājumu ir vairāki iemesli. Pirmkārt, mūsu apsēstība un atkarība no ekonomiskās izaugsmes, kas liek mums radīt arvien jaunus un jaunus produktus, lai apmierinātu pieaugošās vajadzības. Taču šajā pieejā netiek ņemts vērā, ka, ekonomikai augot, tiek patērēts vairāk un vairāk resursu un radīts arvien lielāks piesārņojums. Efektivitātes uzlabojumi izaugsmei netiek līdzi. Ekonomiskā attīstība tīri teorētiski var būt bezgalīga, bet planētai, uz kuras dzīvojam, ir acīm redzamas biofizikālas robežas, kuras mēs īsti nevaram pārkāpt un ignorēt.

Emisiju samazināšana būtu liels trieciens daudzām nozarēm, kas tiešā veidā ir atkarīgas no fosilajiem resursiem. Daudzu valstu ekonomikas ir tieši atkarīgas no naftas, oglēm un dabasgāzes. Šie resursi jau ir iegrāmatoti kompāniju un valstu bilancēs, bet, ja mēs sadedzināsim pašlaik atklātos fosilo energoresursu krājumus, mēs noteikti pārsniegsim 2 oC robežu. Līdz ar to lielākā daļa šo resursu būtu jāatstāj zemē.

Vēl viena lieta, par ko Parīzē netika runāts, ir mūsu patēriņa radītās emisijas. Emisiju tirdzniecībā un Kioto protokolā runa ir tikai par teritoriālajām emisijām – tām, kas rodas attiecīgajā valstī un ir saistītas ar vietējo transportu, rūpniecību, enerģētiku vai lauksaimniecību. Taču lielākā daļa Latvijā un arī daudzās citās ES valstīs patērēto preču tiek ražotas kaut kur citur pasaulē. Tāpēc Latvijā un citās attīstītajās valstīs patēriņa radītās emisijas uz vienu cilvēku parasti ir lielākas par teritoriālajām emisijām. Apmaiņā pret šīm augošajām emisijām Ķīnā u. c. jaunattīstības valstīs mēs saņemam lētas preces mūsu augošajam pieprasījumam. Diemžēl šo atkarību no patēriņa mainīt ir ļoti grūti, jo arī mūsu tautsaimniecība ir būvēta uz aizvien pieaugoša patēriņa modeļa, līdzīgi kā finanšu piramīdas 90. gados.

Parīzē arī netika pievērsta pietiekama uzmanība, vismaz formālajās sarunās, vēsturiskajām emisijām, jo tas nozīmētu būtisku emisiju samazinājumu attīstītajā pasaulē, arī Latvijā. Industrializētās, attīstītās valstis savu labklājību ir būvējušas uz fosilajiem energoresursiem – tos konvertējot precēs un pakalpojumos. Aptuveni 80 % vēsturisko emisiju ir radījušas tieši industrializētās valstis. Līdz ar to arī šīm valstīm ir jāuzņemas lielākā atbildībā par radītajām klimata pārmaiņām.

Taču Parīze nebija tikai vienošanās teksta parakstīšanas vieta. Svarīgs ir arī progress un kopējais virziens, ko šis samits ir devis. Klimata pārmaiņu problemātika visā pasaulē ir nonākusi politiskajā dienaskārtībā un mēdiju uzmanības lokā. Emisiju samazināšanā aktīvi iesaistās arī pašvaldības, pilsoņu iniciatīvas un uzņēmumi. Tie visi seko līdzi Parīzē nolemtajam, un jācer, ka kopumā tas radīs nepieciešamo enerģiju radīt jaunas iniciatīvas, kas nav atkarīgas no fosilās enerģijas un spēj nodrošināt nepieciešamo labklājību.

Daudzas no šādām iniciatīvām jau notiek. Tās ir gan pārmaiņu pilsētas, kas veido jaunu dizainu, lai mazinātu mūsu atkarību no resursiem, gan tehnoloģiskie risinājumi energoefektivitātes veicināšanai un atjaunojamo energoresursu jomā. Taču šie tehnoloģiskie rīki ir nepietiekami, lai atrisinātu konfliktus starp ekonomisko izaugsmi un vides aizsardzību un attīstītajām un jaunattīstības valstīm. Līdz ar to ir nepieciešamas jaunas sociālās inovācijas, kas nevis pārbīda problēmas no vienas jomas uz citu, bet piedāvā jaunas vērtības un skatījumu uz to, ko mēs uzskatām par “labu dzīvi”, kas ir vieglāka attiecībā uz resursu patēriņu, respektē atšķirīgo, ir vērsta uz sadarbību, nevis konkurenci un nodrošina cilvēku pamatvajadzības, nevis mārketinga radītās bezgalīgās vēlmes.

 

Nav komentāru


Uzraksti komentāru!

Your email address will not be published Required fields are marked *

 

*