Zemei ir drudzis. Vai mēs to apzināmies?

by Mājas lapas moderators, 2016. gada 2. janvāris

Jana Simanovska 

“Šomēnes Latvijā pārspēti 34 maksimālās un 17 minimālās gaisa temperatūras rekordi (..), liecina apkopotie Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra dati”, BNS, 24.08.2015.

 “Karstākajam novērotajam gadam (2014.) seko karstākais novērotais jūnijs, bet tam – karstākais novērotais jūlijs”, klimata aktīvisti komentē NASA novērojumus @350 23.08.2015. plkst. 8.02.

 “Ja tas tā turpināsies, pazaudēsim visus lašus un foreles”, situāciju Kalifornijas upēs komentē zivju eksperts, emeritētais profesors Pīters Moils (Peter Moyle), “Los Angeles Times”, 24.08.2015.

Lasot ziņas, rodas iespaids, ka Zemei, mūsu planētai, ir drudzis – Zeme uzsilst ar katru gadu: aiz karstākā gada novērojumu vēsturē, proti, aiz 2014. gada, seko 2015. gads ar tveicīgu vasaru, un klimata pētnieki prognozē, ka 2015. gads pārspēs līdzšinējo līderi, t. i., 2014. gadu.

Ikvienas slimības (vides problēmas) ārstēšanu var iedalīt piecos posmos:

  • pirmkārt, apzināties, ka kaite pastāv;
  • otrkārt, saprast, kādi ir tās cēloņi un mērogs;
  • treškārt, saprast, kā to novērst un kāda ir vēlamā rīcība;
  • ceturtkārt, rīkoties, lai slimību izārstētu vai vismaz sadzīvotu ar tās izpausmēm;
  • piektkārt, novērot, vai īstenotie pasākumi patiešām problēmu novērš.

Kā jūs domājat, kurā posmā mēs Latvijā esam, runājot par klimata pārmaiņām? Vai mēs apzināmies, cik ļoti tās mūs ietekmēs, un vai mēs tās varam ietekmēt? Un cik ļoti noskaņoti esam rīcībai?

Bet… neliela atkāpe. Lai gan klimata pārmaiņas vēro un pēta eksaktās zinātnes, to mazināšanā liela nozīme ir tieši sociālajām zinātnēm, ko nereti ignorē. Kā skaidrojis uzvedības ekonomikas profesors Dens Arielijs (Dan Ariely)[1], mūsu izpratni un rīcībspēju klimata pārmaiņu jomā ievērojami sarežģī mūsu cilvēciskās īpatnības. Pirmkārt, savu ietekmi uzskatot par nenozīmīgu, viens cilvēks jūtas pārāk mazs, lai kaut ko mainītu (bet tā jūtas septiņi miljardi cilvēku), ogļskābā gāze ir neredzama un bez smaržas, klimata pārmaiņu mehānisms ir visai sarežģīts, grūti saprast cēloņsakarības, un tie, kas kaut ko dara, nejūt sava darba rezultātus – visi šie faktori ievērojami samazina mūsu motivāciju rīcībai. Otrkārt, cilvēki ļoti bieži mēdz paļauties uz savu intuīciju, bet tā visai bieži melo. Nereti arī vides speciālisti netic klimata pārmaiņām, paļaujas nevis uz faktiem, bet uz “savu dzīves pieredzi” (proti, intuīciju) un novērotos uzkaršanas simptomus raksturo kā nenozīmīgus vai pašas dabas izraisītus. Treškārt, cilvēki ne pārāk labi apzinās ilgtermiņa riskus – tūlītējs ieguvums psiholoģiski ir daudz pievilcīgāks. Un, visbeidzot, cilvēki parasti izvēlas vieglākos, mazāk sarežģītos ceļus. Daļa cilvēku, pat apzinoties klimata pārmaiņu nopietnību, nerīkosies, ja attiecīgā rīcība radīs ērtību zudumu, nepiedāvājot ieguvumus (piemēram, atteikties no personīgā auto, ja nav ērts sabiedriskais transporta tīkls) vai  nelabvēlīga rīcība nebūs sāpīgāka, piemēram, papildus izmaksas, ieviešot fosilo resursu nodokli.

Un tagad paskatīsimies uz sevi Latvijā.

Cik ļoti apzināmies, ka klimata pārmaiņas ir problēma?

Klimata pārmaiņas ir tēma, no kuras, būdama vides zinātņu pārstāve, līdz šim izvairījos. Es sev teicu, ka tas nav mans lauciņš, mani interesē citas tēmas. Iepazīstoties ar uzvedības ekonomikas pētnieka Dena Arielija atziņām par klimata pārmaiņām, aizdomājos: varbūt mana izvairīšanās nebūt nav unikāla un nebūt tik racionāla – mēģinājumi aizbēgt no problēmas ir raksturīgi ļoti daudziem cilvēkiem (to pētīja jau vectētiņš Freids un viņa meita Anna).

Klimata pārmaiņas ir globāls fenomens: pēdējo simts gadu laikā Zemes temperatūrai pieaugot par 0,76 °C, mainās arī klimats − kūst ledāji, cilvēkus pārsteidz karstuma viļņi un dabas katastrofas, ceļas ūdens līmenis, applūst teritorijas. Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC), kas apvieno 1300 zinātnieku, prognozē: turpmāk pasaules temperatūra var celties par 1,5−5 °C, nodarot milzīgu kaitējumu gan cilvēkiem, gan dabai[2].

Neskatoties uz starptautiski atzītu zinātnieku un institūciju ziņojumiem par klimata pārmaiņām, Latvijā līdz šim bijis gana daudz skeptiķu, kas “neuzticas globālajam viedoklim”. Organizācijas “Zaļā brīvība” 2011. gada decembrī veiktā aptauja liecināja, ka 40 % Latvijas iedzīvotāju klimata pārmaiņas neuzskata par nopietnu problēmu, lai gan nākotnē, pēc viņu domām, tāda tā varētu kļūt. Eirobarometra aptaujas liecina[3], ka Latvijas iedzīvotāji, salīdzinot ar citiem eiropiešiem, maz satraucas par klimata pārmaiņām. Iespējams, tieši vēlētāju noskaņojuma dēļ 2014. gada partiju vēlēšanu programmās nevarēja atrast vārdus “klimata pārmaiņas” − šķiet, politiķi to neredzēja kā vēlētājiem pārdodamu tēmu. Šur tur programmās tika minēta energoefektivitāte, ilgtspējīga attīstība, kā arī esošie Latvijas plānošanas dokumenti. Laimdotas Straujumas valdības deklarācijā gan rīcība saistībā ar klimata pārmaiņām ir minēta diezgan plaši – iespējams, tas saistīts gan ar starptautiskajām saistībām, gan ar Latvijas plānošanas dokumentiem.

Tāpēc mani pozitīvi pārsteidza biedrības “homo ecos:” 2015. gada aptaujas[4] rezultāti: 42 % aptaujāto (2140 respondentu) ierindojuši klimata pārmaiņas nozīmīgāko globālo problēmu skaitā. 86 % aptaujāto ir novērojuši klimata pārmaiņu simptomus Latvijā, piemēram, siltākas ziemas un sniega segas samazināšanos, jaunas kaitēkļu sugas un ar karstumu saistītas veselības problēmas. Iespējams, esam pamanījuši, ka klimata pārmaiņas notiek.

Cik daudz mēs zinām par klimata pārmaiņu simptomiem un ietekmi uz mums?

Šobrīd galvenā liecība klimata pārmaiņām ir šķietami nelielais temperatūras pieaugums, kas ievērojami maina laikapstākļus, kā rezultātā mainās klimata zonas.

Varbūt tas, ka klimats mainās, nemaz nav slikti? Latvijai klimata pārmaiņas nesolās būt kritiskas – lai gan nāksies pielāgoties un zaudēsim mazliet teritorijas, varbūt būs arī daži ieguvumi, kā tas redzams infografikā. Tomēr globālā mērogā klimata pārmaiņu sekas solās būt dramatiskas: okeāna līmenim ceļoties, cilvēki zaudēs apdzīvotās teritorijas, un, pieaugot temperatūrai, samazināsies lauksaimniecības teritorijas un to ražība – abi šie procesi apdraudēs cilvēka iztikas pamatus, proti, pārtikas pieejamību un mājvietas, kas nozīmē, ka pieaugs konflikti un cilvēku migrācija. Aizvien vairāk cilvēku klauvēs arī pie mūsu durvīm. Cilvēcisko vēlmi norobežoties no problēmas labi raksturo filozofs Artis Svece, komentējot bēgļu jautājumu: “rodas iespaids, ka daļa Latvijas sabiedrības cer, ka ir iespējams Latviju nošķirt no apkārtējās pasaules (..)”. Bet tā ir ilūzija – globālajā pasaulē tas nav iespējams. Ne bēgļu, ne, it īpaši, klimata jautājumos, jo drīz tas būs kopīgs jautājums – klimata bēgļi.

Cik daudz mēs zinām par klimata pārmaiņu cēloņiem?

Ir pietiekami pierādīts, ka globālās klimata pārmaiņas šobrīd rada ogļskābās gāzes un citu siltumnīcas efekta gāzu[5] pieaugums atmosfērā cilvēku darbības rezultātā. Lai gan siltumnīcas efekta gāzes atmosfērā nonāk arī dabisku procesu rezultātā (dzīvnieku elpošana, biomasas noārdīšanās), līdz šim tās pietiekami uzņēma mūsu planētas plaušas – meži, ogļskābo gāzi (CO2) pārvēršot biomasā, un rezultātā CO2 koncentrācija atmosfērā bija līdzsvarā. Šobrīd cilvēku darbības rezultātā fosilo resursu (naftas, gāzes, ogļu) dedzināšanā izdalīto ogļskābo gāzi aizvien rūkošās mežu platības vairs nespēj absorbēt, tāpēc pieaug CO2 koncentrācija atmosfērā, izraisot klimata pasiltināšanos: veidojas siltumnīcas efekts, jo šo gāzu molekulas vairāk Saules siltuma aiztur atmosfērā un mazāk raida atpakaļ Visumā.

Avots: IPCC, 2013[6]

Katrs nākamais pētījums apliecina skumjo patiesību – siltumnīcas efekta teorija ir spēkā, notiekošais atbilst klimata pētnieku prognozēm vai pat tās pārspēj. Biedrības “homo ecos:” aptaujā 80 % respondentu piekrituši, ka klimata pārmaiņas saistītas ar cilvēku darbību. Salīdzinājumā ar iepriekšējām aptaujām tas ir ievērojams kāpums – pirms sešiem gadiem veiktā globālā aptauja liecināja, ka tā domā tikai 54 % Latvijas iedzīvotāju[7]. Arī piesardzības princips saka, ka riski ir pietiekami nopietni, lai rīkotos, negaidot, kamēr pāris neticīgo Tomu gūs attiecīgu pārliecību.

Es neatmaskošu visus dzirdētos klimata “nepārmaiņu” mītus (tas būtu atsevišķas publikācijas vērts uzdevums). Pāris biežāk minēto.

“Klimats vienmēr ir mainījies, siltāki periodi mijušies ar aukstākiem”. Jā, klimats mēdz mainīties, siltāks gads mijas ar aukstāku, tāpēc zinātnieki vidējās temperatūras izmaiņas vērtē desmitgades griezumā: šobrīd palielinās tieši vidējā temperatūra. Arī ilgtermiņā klimats ir mainījies planētas un Saules orbītu ietekmē, bet šie cikli ir pētīti un zināmi. Esošās pārmaiņas nav saistītas ar orbītu cikliem, un nopietna problēma ir to ātrums (10 reizes straujāk nekā ledus laikmeta cikli). Planētas pagātnē, ja kādu citu iemeslu pēc klimats ir mainījies tik strauji, tas nesis katastrofālas sekas biosfērai[8]. Šobrīd sugu iznīkšanas ātrums uz Zemes ir sasniedzis rekordtempu, kāds nav bijis pēc dinozauru laikmeta beigām. 2015. gads tiek prognozēts jau kā karstākais gads novērojumu vēsturē (kopš 19. gadsimta beigām). Nereti dzirdēts, ka cilvēks ir pārāk niecīgs pret zemeslodi, lai rosinātu šādas radikālas pārmaiņas. Tomēr izrādās, ka ar cilvēka papildus radītām gāzēm pietiek, lai mainītu līdzsvaru globālajā oglekļa ciklā. Atgādināšu, ka arī ozona caurumu radīja cilvēku darbību rezultātā izdalījušās gāzes (freoni), un paši cilvēki to spēja arī veiksmīgi samazināt.

Visdīvainākais dzirdētais arguments: “klimata pārmaiņas ir ekspertu radīts mīts, jo viņiem maksā par tā izplatīšanu”. Pat ja kāds tic masveidīgai ekspertu uzpērkamībai, nav skaidrs, kas ir ieinteresētās puses, kas iegulda milzu naudu mīta uzturēšanai? Ir tieši otrādi – daudz labāk ir atšķetināms klimata pārmaiņu noliedzēju lobijs, jo šobrīd ievērojami krītas pieprasījums pēc fosilajiem energoresursiem, un to ražotājiem ir labi redzamas un saprotamas intereses neko nemainīt un pārliecināt arī mūs par nepieciešamību turēties pie fosilajiem avotiem. Atteikšanās no fosilajiem resursiem būtu ne vien klimata labā, bet arī palielinātu mūsu enerģētisko neatkarību un resursu izmantošanas efektivitāti un pievērstu mūs tīrākiem, mazāk piesārņojošiem enerģijas veidiem.

Vēl viens no argumentiem pasivitātei: mēs neesam sasnieguši attiecīgu “ekonomisko līmeni”, lai domātu par vidi un globālām lietām, un paši jau tā esam gana draudzīgi pret vidi. Jā, Latvija atstāj mazāku klimata pēdu nekā daudzas citas attīstītās pasaules valstis, jo mums (vēl) ir lielas mežu teritorijas, kā arī liela daļa enerģijas tiek iegūta no atjaunojamiem resursiem. Tomēr mēs patērējam vairāk un radām vairāk CO2 nekā Bangladešas iedzīvotāji, kuru valsts ledāju kušanas dēļ drīzumā var zaudēt teritorijas, kur dzīvo miljoniem cilvēku.

Bet viss vēl nav zaudēts

Lai gan 2015. gads prognozēts kā karstākais gads novērojumu vēsturē, šogad klimata mūzikā parādās jauna nots – Climate Hope jeb klimata cerība. Proti, pasaulē noris ļoti strauja pāreja uz alternatīviem enerģijas avotiem, un 2014. gadā cilvēku radītās CO2 emisijas atmosfērā pirmoreiz nepieauga, lai gan ekonomiskajiem rādītājiem ir kāpums. Iespējams, tieši acīm redzamās klimata pārmaiņas noskaņo cilvēkus uz rīcību. Reiz vienas globālas kataklizmas novēršanā cilvēce nolūkā pārtraukt ozona slāņa noārdīšanos rīkojās sekmīgi, izejot cauri visiem problēmas risināšanas posmiem – apzinoties problēmas nopietnību, noskaidrojot cēloņus un globāli rīkojoties vairāku gadu garumā. Klimata pārmaiņas ir sarežģītāka problēma. Mums ir pieredze, kas apliecina, ka, kopīgi rīkojoties, varam Zemes kursu novirzīt no sēkļa. Zemei ir drudzis. Ir jārīkojas. Bet kā?

Iesaku sekot līdzi kampaņai “klimata galā”, kuras vēstnese esmu arī es, – tās organizētāja, biedrība “homo ecos:”, apņēmusies šī gada laikā stāstīt un skaidrot, ko mēs varam darīt klimata labā.

[1] http://www.eenews.net/stories/84704

[2] NASA informācija par klimata pārmaiņu ietekmi, http://climate.nasa.gov/effects/.

[4] 2015. gada maijā biedrība “homo ecos:” sadarbībā ar portālu Draugiem.lv veica elektronisko aptauju; tajā piedalījās 2210 respondentu, bet izvērtējumā iekļautas tikai pilnībā aizpildītās anketas, t. i., 2140 anketas (respondentu vidū 42 % vīriešu un 58 % sieviešu).

[5] Siltumnīcas efekta gāzes – ūdens tvaiki (H2O), ogļskābā gāze (CO2), metāns (CH4), slāpekļa oksīds (N2O), ozons (O3), freoni. Tā kā dažādām gāzu molekulām ir atšķirīgs potenciāls (cik tās ir jaudīgas siltumnīcas efekta radīšanā), ērtības labad šo gāzu kopīgo ietekmi parasti attiecina uz ogļskābo gāzi. Šīs gāzes arī mijiedarbojas, piemēram, ogļskābās gāzes pieaugums atmosfērā palielina ūdens tvaika daudzumu, kas veido siltumnīcas efektu.

[6] IPCC, 2013: Summary for Policymakers. Climate Change 2013: The Physical Science Basis. Contribution of Working Group I to the Fifth Assessment Report of the Intergovernmental Panel on Climate Change [T. F. Stocker, D. Qin, G. K. Plattner, M. Tignor, S. K. Allen, J. Boschung, A. Nauels, Y. Xia, V. Bex, P. M. Midgley (eds.)]. Cambridge University Press, Cambridge, United Kingdom, New York, NY, USA.

[7] Starptautiskā Gallup aptauja, http://www.gallup.com/poll/117772/awareness-opinions-global-warming-vary-worldwide.aspx.

[8] Klimata mītu skaidrojums, http://grist.org/climate-energy/climate-is-always-changing/.

Nav komentāru


Uzraksti komentāru!

Your email address will not be published Required fields are marked *

 

*