homo ecos: Antra Pētersone

homo ecos: Antra Pētersone

by Redaktors, 2017. gada 20. decembris

ar Antru sarunājās Lilija

Kas lika tev interesēties un kļūt aktīvai tieši vides jomā?

Es ļoti skaidri atceros, kā tas notika. Bakalaura studijās es mācījos ainavu arhitektūru un plānošanu, taču jau pirmajā semestrī sapratu, ka tas nav īsti tas, ko vēlos darīt. Tomēr mācības turpināju, jo tobrīd nebija vēl skaidrs, kas varētu būt tas cits, ko vēlos darīt. Tad pēdējā kursa 2. semestrī izlēmu izmantot Erasmus programmu, lai aizbrauktu pastudēt kādā citā valstī. Vēlējos doties tieši uz Somiju. Tomēr nepietiekošu kursa kredītpunktu dēļ nebija iespējams tur izvēlēties ainavu arhitektūras programmu, un tādēļ, lai es tomēr tiktu uz Somiju, man piedāvāja tā vietā izvēlēties vides priekšmetus. Tos Somijā studējot, man uzreiz kļuva skaidrs, ka tas ir tas, kas mani aizrauj, un ar to vēlos saistīt savu nākotni. Maģistra studijās tālāk Latvijā es izvēlējos studēt Vides pārvaldību.

Pirms homo ecos: es strādāju privātā uzņēmumā par projektu vadītāju, kur arī, līdzīgi kā tas ir homo ecos:, bija jāvada projekti. Tie bija citādi, taču arī saistīti ar vides jomu – ūdensaimniecības, energoefektivitātes projekti.

Kā tu skaties uz mūsu civilizācijas nākotni, apzinoties visas daudzveidīgās un nopietnās vides problēmas?

Sākotnēji es biju par to visu uzvilkusies, taču sapratu, ka nav jēgas par to iekšēji nemitīgi pārdzīvot, jo mēs tāpat nezinām, kā viss globāli izvērtīsies, kas notiks. Tad es sakoncentrēju uzmanību uz saviem darbiem, uz to, ko es varu ietekmēt – savu rīcību, dzīvesveidu, savu ģimeni, draugu, paziņu loku, lokālo kopienu. homo ecos: īstenotie projekti ļauj strādāt tiešā šajā līmenī – izglītot, vairot vides apziņu mūsu kopienā, Latvijā. Censties ietekmēt politiskos procesus plašākā mērogā mani nevilina, jo, kaut arī, protams, tur pārmaiņas ir ārkārtīgi vajadzīgas, tas nav tas līmenis, kurā jūtu, ka es personīgi varētu sniegt vislielāko ieguldījumu. Uz esošo globālo ekoloģisko krīzi es skatos tā, ka cilvēce var iznīcināt pati sevi (un, ja tas notiks, tad pati ir pie vainas), taču dabu un planētu tā neiznīcinās.

Kā tevi nepārņem grūtsirdība, kā saglabā pozitīvu skatījumu uz dzīvi, ikdienā strādājot ar šiem jautājumiem?

Ikdienā es koncentrējas uz to, ko varu izdarīt, uz mazajām lietām. Ja domātu daudz par to, kā varētu izmainīt lielos procesus, globālās problēmas, tad tas nesniegtu diez ko pozitīvu skatījumu uz dzīvi. Globālo procesu apzināšanās, taču rīcība vietējā mērogā ir atslēga tam, lai sevi pārlieku emocionāli un mentāli nenoslogotu ar ļoti lielām un sarežģītām problēmām un turpinātu darboties, saglabājot gaišu skatu uz dzīvi.

Kas tevi dzīvē motivē vispār kaut ko darīt un censties?

Es dzīvē ļoti augsti vērtēju daudzveidību un pēc tās arī ikdienā tiecos. Vēlos daudz ko pamēģināt, piedzīvot. Ja redzu, ka ir parādījies kaut kas jauns, kas iepriekš nav pieredzēts, tad vēlos to izmēģināt. Vēlos arī sevi pilveidot, apgūstot dažādas jaunas prasmes, gūt nepieredzētas emocijas. Vēl mani motivē darba rezultāta iztēlošanās. Man ir svarīga gan iekšēja, gan ārēja sakārtotība, tīrība, tāpēc ļoti daudz ko daru, gan homo ecos:, gan arī ikdienā citos darbos, lai vairotu pasaulē sakārtotību, skaistumu.

Kas tev ir dzīves jēga?

Papildus dažādu pieredžu un piedzīvojumu gūšanai, man tā ir arī tiekšanās uz un būšana harmonijā, līdzsvarā ar sevi. Tas man nozīmē darīt daudzveidīgas lietas, taču visu ar mēru, atrast to smalko robežu starp pārmērību un pārlieku pieticību – lai nepārstrādātos, taču vienlaikus, lai kaut kas tiek patiešām izdarīts. Es ieklausos sevī, lai saprastu, kas katrā konkrētā situācijā darāms. Esmu novērojusi, ka, ja man izdodas sadzirdēt un sekot šai iekšejai sajūtai, tad eksistence ir viegla, it kā notiktu saplūšana ar dabu, it kā es pati un viss, ko daru, ir pilnīgā saskaņā ar to. Ja šīs saskaņas nav, ko kādriz ir sanācis pieredzēt, esot pilsētā, tad ir smagnēja, neērta sajūta, it kā nekur neiederos. Vēl man dzīves jēga nozīmē darīt to, ko pašai ir iekšēja vēlme darīt.

Ar ko vēl tu nodarbojies, kā pavadi laiku ārpus homo ecos:?

Mani aizrauj tautasdejas un rokdarbi. Es dejoju Amatas novada deju kolektīvā, kur arī sastapu savu dzīvesbiedru. Kaut arī šobrīd esmu bērna kopšanas atvaļinājumā, ceru piedalīties nākamajos dziesmu un deju svētkos. No rokdarbiem man patīk un padodas šūšana, adīšana, tamborēšana, radoša dāvanu iesaiņošana. Draugi par mani saka, ka es varot uztaisīt kaut ko no nekā. Man patiešām patīk atrast dažādus netradicionālus risinājums, es nemetu ārā neko, kas varētu būt noderīgs kādā citā veidā.

 

Nav komentāru


Uzraksti komentāru!

Your email address will not be published Required fields are marked *

 

*