homo ecos: Lilija Apine

homo ecos: Lilija Apine

by Redaktors, 2018. gada 9. janvāris

ar Liliju sarunājās Santa

Kā tu raksturotu, ko tu dari homo ecos:

Es teiktu, ka es koordinēju un savedu kopā cilvēkus, lai varētu notikt pasākumi. Es pēc dabas neesmu sociāla būtne, bet tomēr man patīk komunicēt ar cilvēkiem un arī radīt saturu. Tā ir radošā komponente, kur izmantoju savas zināšanas par vidi.

Kāpēc tu izvēlējies studēt vides zinātni?

Izdomāju jau vidusskolas laikā. Ģeogrāfijas stundās tika aizskarti vides jautājumi, un tā dabiski sāku par to interesēties. Kā viens no variantiem bija studēt Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē, bet bija arī citas idejas. Lai gan man nepadevās eksaktās zinātnes, tas netraucēja iegūt izpratni par dabu, ekosistēmām un to darbību.

Bet vispār mani interesēja un interesē globālie jautājumi! Ir aizraujoši vērot, kā darbojas sistēmas, piemēram, ekonomiskā sistēma iet pretrunā ar ekoloģisko. Interesanti, kas būs tas brīdis, kad varas turētāji apzināsies un tomēr noslieksies par labu patēriņa samazināšanai… Mani interesē vides zinātnes sociālais aspekts. Tas, kā mēs kā suga uz šīs planētas esam nonākuši tur, kur esam tagad. Kāpēc tā notiek un ko varam darīt, lai mainītu situāciju, lai izglābtu sevi.

Ko tu domā ar “izglābtu sevi”?

Izglābtu civilizāciju! “Glābsim planētu” ir emocionāls sauklis, jo planēta pastāvēs. Ekosistēmas atkal atjaunosies arī tad, ja mēs iznīcināsim pietiekami daudz sugu. Pirms desmit tūkstošiem gadu Latvijā bija ledājs, nebija neviena koka, bet tagad ir meži. Ja skatāmies ilgākā perspektīvā, tad planētai viss būs kārtībā, bet tas ir cilvēks, kuram ir problēmas.

Šajā laicīgajā pasaulē man rada raizes tas, ka mēs apzināmies likumsakarības, piemēram, pieaug cilvēku skaits, kas apzināti vēlas samazināt savu patēriņu, bet vienlaikus ir arī spēcīgi jūtama pretējā vilkme. Tādi, kas vēlas ekonomisko izaugsmi celt uz pjedestāla un par augstāko Latvijas mērķi redz sasniegt rietumvalstu patēriņa līmeni, jo tad visiem būs labi un visi būs laimīgi. …bet jautājums ir, vai mēs pagūsim iegūt vides apziņu, vai paspēsim. Vai tomēr paši sevi iznīcināsim?!

Un vēl raizes rada arī radikalizācija. No vienas puses ir interesanti, vērot šo teātri, un kā tas viss izvērtīsies, bet šķiet, ka dažās jomās notiek regress.

Kur tu smelies spēku, kas tevi iedvesmo?

Tie ir cilvēki un daba. Daba tāpēc, ka tās skaistums nekad nebeidzas un pie tā nevar pierast.

Cilvēki. Tādi cilvēki, kas rīkojas ļoti drosmīgi un nesavtīgi un spēj pārvarēt tādas kā personiskas barjeras, kas liek domāt, kā es izskatos, ko citi padomās par mani. Tie, kas šo ir pārvarējuši, iedvesmo!

Es nodarbojos un pasniedzu meditāciju. Mani interesē tādi fundamentāli jautājumi kā kas mēs esam un kāpēc mēs šeit esam. Ar šiem jautājumiem saistās liela daļa manu interešu ārpus vides jomas. Protams, man patīk daudz laika pavadīt dabā, mežā, iet izpētīt nepieradinātas takas tur, kur nedzird šoseju un citus cilvēka radītus trokšņus. Man patīk tādas ikdienišķas lietas kā zāģēt malku, gatavot ēst un strādāt dārzā, izņemot ravēšanu, un spēlēties ar dzīvniekiem. Man ir kaķis un tepat ir arī suns. Ar draudzeni ejam uz mežu, jūru. Protams, kāpt kokos. Tas ir forši kāpt kokos! Tad var nolasīt ābolus, bumbierus, apgriezt zarus.

Kāpēc tu meditē un arī pasniedz?

Jo es to nevaru nedarīt! Patiesībā man tas ir vissvarīgākais. Mazliet klišejiski skan, bet tā ir – jāsāk ar sevi. Ja redzam, ka ar pasauli kaut kas nav kārtībā, tad ierastā reakcija ir vainot ārpasauli, teikt, ka tas ir slikti, tas un jūs esat nepareizi. Bet atslēga slēpjas sevī. Kas es esmu, kas saka šīs lietas, kas redz, ka it kā kaut kas nav kārtībā. Vai man ir objektīvs skatupunkts? Es arī esmu tikai viena perspektīva. Vai es esmu kaut kas vairāk par šo vienu perspektīvu? Meditējot var atrast īsto mieru. Bet tas nenozīmē, ka es atrodu šo mieru un šajā pasaulē nekas nav jādara. Ir jādara tādas lietas, kas mazina ciešanas un vairo labo. Tā kā es esmu atradusi iekšējo mieru, es nepiedzīvoju milzīgus pārdzīvojumus.

Mani motivē dalīties un pasniegt pašas pieredze. Kad es pati agrāk intensīvi meklēju atbildes, tad man būtu noderējušas kādas skaidras norādes. Kad atrodi kaut ko labu, kas tevi dara laimīgu, tad vēlies dalīties. Protams, ja neprasītu, tad es nedalītos.

Kas ir tava mīļākā vieta Latvijā?

Ērgļu apkaime. Tur ir daudz mežonīgu vietu. Mana mamma kādu brīdi aizrāvās ar pilskalnu pētīšanu, un es gāju viņai līdzi. Man bija iespēja trīs gadus dzīvot Ērgļos pie vecvecākiem. Bērnībā es dzīvoju Rīgā, un katru reizi, kad mani veda uz bērnudārzu, es saslimu. Tā bija mana emocionālā pretestība. Tad tika izlemts, ka man no Rīgas jāpārceļas pie vecvecākiem uz Ērgļiem. Tas bija lieliskākais laiks! Un vēlāk, kad vajadzēja sākt iet skolā, man ļoti negribējās pārcelties atpakaļ uz asfalta un betona pasauli.

Un kā tu tagad sadzīvo ar asfaltu un betonu?

Es sadzīvoju ļoti labi, jo es dzīvoju Jūrmalā. Atbraucu uz betona pasauli pāris reizes nedēļā. Protams, arī pilsētā ir jaukas lietas, piemēram, iespēja satikt cilvēkus, visādi piedzīvojumi, bet es negribētu visu laiku dzīvot pilsētā. Uzskatu, ka tā nav cilvēkam kā sugai piemērota vide. Es pazīstu cilvēkus, kas ir pieraduši un kuriem ir slikti, izbraucot ārpus pilsētas, bet man šķiet, ka tas nav dabiski, ka mēs tādā vidē dzīvojam.

Kas ir tavi cilvēki? Kā tu tos raksturotu?

Mani cilvēki ir mani ģimenes locekļi, kurus neizvēlos. Tos mīlu, jo viņi vienkārši ir. Bet tie cilvēki, kas ir izvēlēti vai ienākuši manā dzīvē, ir patiesi un bez lielas sevis svarīguma izjūtas. Man īpaši nesaskan ar tādiem, kas nāk ar savu ego.

Labsirdīgi cilvēki. Mani cilvēki ir arī tie, kas darbojas ilgtspējas lauciņā. Bet tas nenozīmē, ja tu neesi videnieks, tad tu neesi mans.  Svarīgi, ka nav vienaldzība un sajūt pasauli, grib mainīties, lai mazinātu ciešanas un vairotu mīlestību. Protams, arī tie, kas interesējas un iet apzinātu garīgo ceļu.

Ko vēl tu gribētu savā dzīvē izdarīt?

Es gribētu vairāk palīdzēt cilvēkiem. Nevis ar lieliem burtiem, bet tā, ka tas redzami palīdz. Es jau to daru ar homo ecos: aktivitātēm un meditācijām, un tas sniedz gandarījumu, bet ir sajūta, ka ir jādara vēl vairāk. Bet kādā formātā tas būs, es vēl nezinu. Un ar “palīdzēt” es nedomāju kļūšanu par politiķi, bet došanu tieši mikro mērogā. Vēl vairāk darīt. Piemēram, bērna adoptēšana. Jā, tas varētu būt viens no veidiem.

 

Nav komentāru


Uzraksti komentāru!

Your email address will not be published Required fields are marked *

 

*