MALTĪTE MISKASTĒ

by Redaktors, 2018. gada 22. jūnijs

Autore: Elīna Kolāte

Oglekļa mazietilpīga attīstība jeb OMA ir attīstība, kurā apvienotas dažādas priekšrocības: pirmkārt, tā ir attīstība – iespēja augt gan biznesam, gan sabiedrībai -, vienlaicīgi neesot atkarīgam no fosilajiem energoresursiem. Un neatkarība – tas ir forši. Ja tā nebūtu, mēs nesvinētu valsts simtgadi vairākus gadus pēc kārtas.

Veiksmīgi pievēršoties OMAi, tikai viens no ieguvumiem ir mazāki klimatam kaitīgo oglekļa savienojumu izmeši. Bieži vien cilvēkam tas nebūt nav svarīgākais iemesls pārmaiņām. Nereti oglekļa lomas samazinājums pie viena nozīmē arī naudas un citu resursu taupīšanu ilgtermiņā, kā arī tīrāku un cilvēkam veselīgāku gaisu un ūdeņus. Šoreiz stāsts būs par iespēju mazināt oglekļa izmešus, neko nezaudējot. Ik dienu cilvēki visur pasaulē izmet vai citādi laiž postā jau saražotu pārtiku. Pat no ogļu dedzināšanas ir daži ieguvēji (piemēram, raktuvju īpašnieki). Bet no tā, ka netiek apēsta saražotā pārtika, neiegūst neviens.

Eiropas Savienībā katru gadu atkritumos nonāk 100 miljoni tonnu pārtikas. Tas nozīmē, ka katrs eiropietis ik gadu apzināti vai neapzināti nopērk, bet neapēd aptuveni 200 kg ēdiena. Tajā pašā laikā aptuveni 12% šī reģiona iedzīvotāji nevar atļauties pietiekamu uzturu. Pasaulē vidēji 1/3 saražotās pārtikas tā arī nenonāk cilvēku vēderos. Un vienlaicīgi 800 vai 900 miljoni, vai miljards iedzīvotāju ir nepaēduši. Precīzam izsalkušo skaitlim īsti nav nozīmes, jo tas tik un tā ir neaptverami liels un, ņemot vērā izšķērdēto pārtiku –  arī absurds. Šie skaitļi nozīmē, ka tiek saražots gana daudz pārtikas, lai mēs beigtu uztraukties par to, kā saražot vairāk, bet sāktu domāt par to, kur tas viss paliek.

Jau saražota pārtika tiek laista postā ikkatrā posmā pa ceļam no lauka līdz cilvēka vēderam: gan ražošanas fāzē, gan transportēšanā, daļa pārtikas iet bojā nepiemērotas uzglabāšanas dēļ, vēl daļa paliek pāri veikalā vai tirgū, un pusdienu šķīvis ir pēdējā pietura, kurā cilvēki vieglprātīgi atstāj ēdienu, kura ražošanai un ceļam līdz galdam ir tērēts ūdens, zeme, radīts piesārņojums, ieguldīts cilvēku darbs.

Bez iedziļināšanās varētu šķist, ka bagātajā Eiropā un Amerikā ļaudis pusi porcijas izmet ārā, tādejādi radot milzīgus neapēstās pārtikas kalnus, bet tajā pašā laikā nabadzīgajā Āfrikā cilvēki mirst bada nāvē. Patiesībā arī Eiropā un Ziemeļamerikā nepietiekams uzturs ir nopietna problēma. Eiropā ap 12% iedzīvotāju pietiekošs uzturs nav pašsaprotama lieta, bet dati par izsalkušo ASV iedzīvotāju skaitu ir dažādi – vienuviet ziņots par 12 miljoniem ļaužu, citviet – par 40 miljoniem. Lai kurš skaitlis ir īstais, tā ir reāla problēma, kas skar krietni vairāk cilvēku nekā dzīvo visā Latvijā. Arī nepareizi ir uzskatīt, ka nabadzīgās valstīs ēdiens neiet zudībā, bet tā vietā pat pēdējā lapiņa nonāk izsalkušos vēderos. Arī tā diemžēl nav. Daudz pārtikas vispār nekad nenonāk līdz veikalam vai tirgum. Daļa produktu paliek uz lauka, daļa iet bojā, jo nav pienācīgu uzglabāšanas iespēju, daļa pazūd slikto ceļu dēļ. Tik tiešām jaunattīstības valstīs liela daļa pārtikas iet bojā ļoti slikto ceļu dēļ – piemēram, daļa graudu vienkārši izgāžas no kravām, mašīnai lēkājot pa kalniem un lejām. Vai arī tā sabojājas, kamēr pāri trejdeviņiem kalniem tiek nogādāta līdz tirgum. Klasiski bagātajās valstīs pārtikas šķērdēšana saistīta ar to, ka nopērkam par daudz, lai izmestu ārā, jo tā vienkārši ir pieņemts. Ir labais stils viesībās sakraut tik daudz pārtikas, lai ciemiņi visu neapēstu, un restorānā izēsts šķīvis skaitās tad, kad tur vēl palikušas salātlapas. Bet nabadzīgajās valstīs dominē infrastruktūras, uzglabāšanas un pārvadāšanas problēmas, jo nav naudas, lai izveidotu labākus ceļus vai nopirktu pienācīgas saldētavas.

Izšķērdības radītais siltums

Skaidrs, ka pārtiku saražot un neēst nav smuki. Sevišķi jau valstī, kurā dažviet nobučo maizīti, ja tā nokritusi zemē. Pārtikas šķērdēšana ir ētikas problēma – kamēr citi cieš badu, nav smuki mest ārā labu ēdienu. Bet – vai tad, ja pasaulē nebūtu bada cietēju, izmest pārtiku būtu labi? Un, reāli domājot, no tā, ka bagātais šo ēdienu nenopirktu un atstātu veikalā, nabagais netaptu paēdis. Vārdu sakot – ētikas problēmas ir grūti definējamas, līdz ar to gandrīz neiespējami saprast, kādā situācijā tās varētu uzskatīt par pārvarētām. Tāpēc – pie saskaitāmām un sataustāmām problēmām!

No visām cilvēka aktivitātēm tieši lauksaimniecība patērē visvairāk dabas resursu – ap 70% no cilvēku patērētā saldūdens tiek izlietots, lai audzētu to, ko gribam ēst; ap 25% cilvēka radītās siltumnīcas efekta gāzes (SEG) ir saistītas ar lauksaimniecību; vidēji 60-70% barības vielu, kas izraisa ūdenstilpju aizaugšanu, nāk no lauksaimniecības zemēm; globāli visvairāk mežu tiek izcirsts nevis tāpēc, lai iegūtu koksni, bet gan tāpēc, lai atbrīvotu vietu lauksaimniecības zemēm. Pat par labo stilu varētu uzskatīt izciršanu, kas saistīta ar tālāku koku izmantošanu, bet, piemēram, Indonēzijā mežus pat dedzina, lai pēc iespējas ātrāk varētu tikt pie zemes, kuru pārvērst par palmu eļļas plantāciju. Tas automātiski nozīmē, ka CO2, ko meži iepriekš varēja absorbēt, vairs netiek uztverts, un arī tas pastiprina cilvēka ietekmi uz klimata pārmaiņām.

Ja visu pārtikas šķērdēšanu uzskatītu par valsti, kurā netiek veikta neviena cita aktivitāte, tad šī valsts SEG emisiju ziņā būtu trešajā vietā pasaulē aiz ASV un Ķīnas. Nekad neapēstas pārtikas ražošana, uzglabāšana, transportēšana un patēriņš rada ap 8% no visām antropogēnajām SEG. Tas ir apmēram tikpat, cik viss pasaules autotransports kopā. Dažādos reģionos pārtikas šķērdēšanas radīto SEG apjoms atšķiras – Ziemeļamerikā tas ir pat 4 reizes lielāks nekā Subsahārā.

Jau tagad klimata pārmaiņas ietekmē saldūdens pieejamību, un ūdens krīzes visticamāk kļūs aizvien biežākas un smagākas. Ja zināms, ka ap 70% no mūsu patērētā ūdens tiek novirzīts lauksaimniecībai, un aptuveni trešā daļa no saražotās pārtikas netiek apēstas, skaidrs, ka milzumdaudz saldūdens vienkārši tiek izliets ārā. Ļoti daudzās vietās pasaulē jau ir jāizvēlas, vai sabiedrībai pietiks ūdens, teiksim, tikai lauksaimniecībai vai arī, piemēram, rūpniecībai. Ja netiktu ražota pārtika, ko mēs neēdam, šī izvēle būtu krietni vieglāka.

Latvijā, kur ir šķietami daudz brīvas zemes, grūti iedomāties, ka tās pieejamība vispār varētu būt kaut kāds limitējošais faktors. Tomēr auglīga sauszeme nav bezizmēra. Šobrīd aptuveni 1.4 miljardi hektāru tiek izmantoti, lai izaudzētu pārtiku, kas nekad netiks apēsta. Tas ir nedaudz vairāk kā visa Kanāda. Un te ir būtiski atcerēties par tiem mežiem, kas tiek cirsti vai dedzināti, lai atbrīvotu vēl vietu lauksaimniecībai. Laikā, kad vesela Kanāda tiek apsēta “pa tukšo”.

Pārtikas atkritumu liktenis

Vislabāk būtu, ja pārtikas atkritumi netiktu radītu vispār. Tomēr skaidrs, ka neviena produkts netiek saražots tieši tik, cik nepieciešams – vienmēr ir vai nu iztrūkums, vai nu pārpalikums. Tomēr ir iespējams būtiski samazināt pārtikas pārpalikumus.  Ja tas neizdodas, atliek pēc iespējas atbildīgāk no nevajadzīgās pārtikas atbrīvoties.

Opcija numur viens – atdot pārtiku kādam citam. Rīgā jau šobrīd vairāki restorāni dienas beigās nenotiesāto maltīti, sadarbojoties ar labdarības organizācijām, nodod to cilvēku rokās, kas paši nevar atļauties sarūpēt sev siltu ēdienu. Ja tas izdodas, tad būtībā tie vairs nav nekādi pārtikas atkritumi – tā ir apēsta pārtika.

Izvairīties no pārtikas kļūšanu par atkritumiem varētu arī, piemēram, izveidojot tuvu dzīvojošu domubiedru grupu (tie var būt, piemēram, kaimiņi), kas aktīvi apmainās ar informāciju par to, kas palicis pāri. Piemēram, kad pēc ēst gatavošanas paliek pāri puse baklažāna, atliktu vien noziņot savā grupā, ka tas tiek piedāvāts jebkuram, kurš grib. Un kaimiņam atliktu uziet divus stāvus augstāk un šo dārzeni paņemt. Ieguvēji? Abi. Zaudētājs? Neviens.

Vēl, protams, to, ko neapēd pats, var atdot kaķim, sunim citam mājdzīvniekam, ja vien tas nav ļoti izlepis un Jūsu ēdienkarte puslīdz sakrīt. Ja tomēr neatrodas neviena ieinteresēta mute, tad tik un tā jāmēģina atkritums padarīt par resursu. No pāri palikušā ēdiena var izveidot kompostu, kas palīdzētu izaugt nākamajai dārzeņu paaudzei. Un tikai tad, ja tas pilnīgi nav iespējams, jāmet parastā miskastē, kuras saturs nonāks atkritumu poligonā. Jā, tur no organiskajiem atkritumiem ražo metānu – gāzi, kuru var izmantot siltuma un elektrības ieguvei. Jā, Getliņos pat siltumnīcās, kas apsildītas ar šo gāzi, cauru gadu audzē tomātiņus. Tas it kā skan lieliski, bet kaut kā tomēr šķiet nepareizi, ka nosūtām tādu kaudzi pārtikas uz izgāztuvi un priecājamies par videi it kā draudzīgajiem tomātiem.

Ja Latvijā un citur Eiropas Savienībā pārtikas pārpalikumi tiek izmesti legāli un tam paredzētajās urnās, tie nonāk atkritumu poligonos, no kuriem nekādas SEG neizplūst atmosfērā, jo atkritumu kalns ir pārklāts ar slāni, kas tam neļauj notikt. Un metāns, kas zem šī kalna rodas, tiek savākts un izmantots vai nu siltuma, vai elektrības, vai abu ražošanai. Tomēr jāatceras, ka ne vienmēr visi ļaudis apzinīgi savus atkritumus izmet tur, kur vajag. Kā arī domājot par tik globālu problēmu kā klimata pārmaiņas, nedrīkst piemirst par valstīm, kur šādu atkritumu apsaimniekošanas prasību nav – tur gan no atkritumu kaudzēm pūšanas gaitā gaisā nonāk milzums SEG emisiju.

Un ko man tagad darīt?

Pārtikas šķērdēšanas čempionātā pārliecinoši uzvar augu valsts produkti – augļi, dārzeņi, sakņaugi. Aptuveni 45% izaudzētu, kvalitatīvu produktu netiek apēsti. Daļa no tiem pat nenonāk līdz veikalam. No pārspīlētiem skaistuma standartiem cieš ne tikai cilvēki, bet arī dārzeņi un augļi. Ja dārzenis nav padevies perfekts, bieži vien to pat neizliek pārdošanā, jo neviens tāpat nepirks. Un gadījumā, ja veikalā redzam rindā nostādītus vienādus ābolus vai kastīti ar vienāda izmēra burkāniem, varam būt droši, ka tā nav kaut kāda vienādo ābolu vai burkānu šķirne – vienādie produkti nozīmē vien to, ka tie, kas neatbilda standartam, netika iekļauti šajā izlasē.

Tāpat par šķērdēšanu jau pirms nonākšanas veikalā varam būt droši arī tad, ja mums pretim raugās, piemēram, pākšu pupiņas, selerijas kāti vai loki ar nogrieztiem galiem. Pat grūti iedomāties, kāda vaina tiem galiem, kas atdalīti no dārzeņa, bet tā nu ir pieņemts. Pagaidām risinājums būtu vienkārši šādus produktus neizvēlēties, kā arī laiku pa laikam uzrakstīt savam iecienītākajam veikalam vai citam tirgotājam, ka vēlies pirkt veselus dārzeņus, kam nav nekas atņemts.

Izrādās, cilvēkiem nepatīk ņemt pēdējos dārzeņus vai vienkārši augļus pa vienam, ja ir iespēja noplēst no ķekara. Cilvēkiem laikam šķiet, ja kaut kas ir viens vai, nedod Dies`, pēdējais, tad tas ir slikti. Līdzīgi kā sporta stundās, daloties komandās, lai spēlētu tautas bumbu, pēdējo vienmēr izsauc nesportiskāko klasesbiedru. Arī raksta autore, sākot pievērst uzmanību šīm problēmām, atklāja, ka viņa pati, pilnīgi nemanot arī bija iekļuvusi šo cilvēku sarakstā, kaut arī katru veikala apmeklējumu vienmēŗ iesāk ar mantru: “Ņeņemt vairāk nekā vajag, ņemt arī nesmukos!” Ja gribējās vienu banānu, autore piegāja pie ķekara, vienu noplēsa un pārējo atstāja, kaut arī pilna kaste ar vientuļniekiem. Kāds stulbums! Pakontrolējiet arī sevi – ļoti iespējams, līdz šim par to nav domāts un vienkārši automātiski tiek tverts pēc kaut kā liela un daudz. Tā pilnīgi noteikti dara daudzi cilvēki, jo veikalos dārzeņu kastes ir pilnas ar vientuļniekiem, kas noplēsti no ķekara.

Lai nenāktos mest ārā pārtiku un līdz ar to – arī naudu -, vēlams padomāt, kā ilgāk ēst tos produktus, kas varētu sabojāties. Čempions šajā ziņā ir citrons, kas parasti tiek nopirkts, pārgriezts uz pusēm, lai no vienas puses uzspiestu virsū sulu kādai maltītei. Un otra puse vai nu pēc kāda laika sapelē vai uzreiz tiek izmesta ārā. Ņemot vērā, ka lielākoties patērētāju interesē tieši šī augļa sula, varbūt ir vērts, piemēram, kārtīgi izspiest sulu no visa augļa, kubiciņos sasaldēt un turpmāko mēnesi par citroniem veikalā nelikties nez zinis, jo sula jau guļ saldētavā.

Protams, ir ļoti daudz lietu, ko varam darīt mājās, lai uzlabotu savu personīgo rezultātu – atliek vien piedomāt un gudri plānot. Bet – ko tad, kad sanāk ēst ārpus mājas? Restorānos bez maz vai labais stils ir atstāt uz šķīvja pa kādai salātlapai un kartupelim, jo tas jau nav ēdiens, bet gan tikai piedeva. Par atbildīgām šajā gadījumā var uzskatīt tās iestādes, kurās klients var izvēlēties, no kā tieši sastāvēs porcija – vai klāt likt kartupeļus, mērci un tomātus, vai tomēr ne. Un būtu skaisti, ja par pierastu praksi kļūtu ēdiena masas norādīšana jau ēdienkartē. Tā ir ierasta lieta, piemēram, Polijas restorānos. Ieraugot, ka porcijā būs 400 g gaļas, jau uzreiz skaidrs, ka zupu vai uzkodas var arī neņemt, bet tā vietā palūgt papildu dakšiņu, lai maltīti varētu notiesāt divatā.

Tomēr svarīgākais pārtikas, līdz ar to – arī resursu taupīšanā – ir apzināties, ka praktiski katrs no mums šķērdē. Tad vēlams pašam paskaitīt, cik tieši tiek izmests – rezultāts visticamāk būs kā šoka terapija. Un tad atliek vien rīkoties. Jo risināt to var, ja vien sāk par to domāt.

 

Nav komentāru


Uzraksti komentāru!

Your email address will not be published Required fields are marked *

 

*