SILTS ĒDIENS BEZ PLANĒTAS SILDĪŠANAS?

by Redaktors, 2018. gada 22. jūnijs

Autore: Elīna Kolāte

Šajā sērijā rakstu sērijā tiks apskatītas dažādas nozares, kuras vismaz šobrīd neizbēgami rodas siltumnīcas efekta gāzes  (SEG). Šis nebūs pierādījumu saraksts tam, ka pie klimata pārmaiņām ir vainīgs cilvēks. Par to vairs nav jāstrīdas. Tā vienkārši ir. Jautājumi, uz kuru ir jāmeklē atbilde – kur un kā tieši radām nevēlamos izmešus un kā dzīvot atbildīgāk pret nākamajām paaudzēm? Atbilde ir oglekļa mazietilpīga attīstība, kas nozīmē izaugsmi, attīstību un mazāku piesārņojumu.

Klasiski klimata pārmaiņas tiek saistītas ar enerģētiku – katru otro rakstu par to rotā foto ar dūmeņiem, no kuriem gāžas melni dūmu mākoņi, kas simbolizē dažādas meteoroliģiskas likstas, kas gāžas pāri planētai. Tomēr tas nav ne tuvu vienīgais veids, kā radīt SEG. Tā kā teju katram mūsu solim nepieciešama enerģija, tad SEG tiek radītas ik uz soļa, ja vien netiek nopietni domāts par to, kā nokāpt oglekļa adatas.

Izsalkums silda

Dabā klasiski lielākais dzīvnieku drauds ir tas, ka kāds to apēdīs. Kukaiņiem jāslēpjas no putniem, zivīm jāmeklē vietas, kur tās neapēdīs lielāka zivs, antilopei jāprot izvairīties no plēsējiem, bet augstākos plēsējus piebeidz nemanāmi, bet izsalkuši parazīti. Arī cilvēka ietekme uz citām dzīvām radībām lielā mērā saistās ar izsalkuma remdēšanu. Nepietiek ar to, ka lauksaimniecība ir atbildīga par jūras aizaugšanu ar aļģēm, pesticīdiem piesārņotiem ūdeņiem un augsni, biotopu iznīcināšanu. Vides degradāciju vēl papildina lauksaimniecības ietekme uz klimatu. Jā, arī pie SEG emisijām ir vainojama mūsu apetīte.

Lauksaimniecības radīto SEG īpatsvars Eiropas Savienībā, Islandē, Šveicē, Norvēģijā un Turcijā. EUROSTAT, 2012

Gan Eiropas Savienībā, gan pasaulē kopumā lauksaimniecība ir atbildīga pat aptuveni 10% SEG emisiju. Taču Latvijā šis īpatsvars ir ap 22%. Tas gan nenozīmē, ka mēs ēstu divas ar pusi reizes vairāk nekā citās valstīs vai arī to, ka mēs būtu aizmirsuši ieviest kādu svarīgu risinājumu, ko izmanto visur citur. Lielā lauksaimniecības nozīme saistāma vien ar to, ka mums īsti nav rūpniecības, līdz ar to rūpniecības procentus “paņem” citas nozares – tostarp lauksaimniecība. Esam trešajā vietā Eiropas Savienībā. Pirmajā vietā lepni nostājusies Īrija ar vairāk nekā 30% (EUROSTAT, 2012). procentiem – tas saistāms ar attīstīto lopkopību. Tieši metāns, kas rodas  lopiņu zarnās, ir apmēram 40% no visām lauksaimniecības SEG. Savukārt Latvijā šis īpatsvars ir nedaudz mazāks – 32% (2016. gada Latvijas SEG inventarizācija 1990.-2014.g.). Metāns ir gāze, kuras siltumnīcas efekts ir apmēram 25 jaudīgāks nekā ogļskābajai gāzei (CO2). Proti, emitējot 1 kg metāna efekts būs tāds pats kā pēc 25 kg ogļskābās gāzes palaišanas brīvē. slāpekļa oksīda (N2O) emisijas, kas atmosfērā nonāk gan no dabīgā, gan no mākslīgā mēslojuma, ir pat 298 reizes spēcīgākas par CO2. Taču ērtības labad visas SEG tiek pārrēķinātas CO2ekvivalentā, lai viegli varētu salīdzināt dažādu valstu vai nozaru “veikumu” arī tad, ja to emitētās SEG ir dažādas.

Kopumā ES kopš deviņdesmito gadu sākumā lauksaimniecības SEG apjoms ir samazinājies un iet roku rokā ar lopu skaita samazinājumu, kā arī ar mūsu augušajām prasībām un prasmēm saistībā ar mēslojuma uzglabāšanu (IFOAM, 2016). Tas ir labi, bet mums vēl ir daudz, kur augt.

Lielas SEG emisijas saistāmas ar to, ka daļa augsnes oglekļa nonāk atmosfērā tad, ja augsne ir kaila un nav augu “segas”, kas to aizturētu. Piemērot, uzarot zemi, pat ar aci varam redzēt, kā augsnes daļiņas lido visriņķī. Tāpat dara arī ogleklis. Risinājums, piemēram, būtu retāka aršana vai iztikšana bez tās vispār.

Rēķinot ES lauksaimniecības ieguldījumu klimata pārmaiņās, netiek ņemta vēra tropisko mežu izciršana sojas, kukurūzas un citu kultūru audzēšanai, jo tas neatrodas ES. Taču mūsu pārtikas ražošanai ar to ir vistiešākais sakars – lai pabarotu gaļas lopus Eiropā, tiek importēta soja no

Dienvidamerikas, kuras audzēšanai par godu bieži vien tiek izcirsti tropiskie meži, kurus pieņemts saukt par planētas plaušām, jo tie spēj absorbēt lielu daudzumu atmosfērā nevēlāmās ogļskābās gāzes. Nav plaušu, nav glābiņa no CO2!

Ko var dabūt no tukša gaisa

N2O emisijas rodas no mēslojuma, taču pie lauksaimniecības radītajām emisijām klāt neskaita  tās, kas radušās minerālmēslu ražošanas procesā. Augiem ir nepieciešams slāpeklis, un slāpeklis ir izplatītākā gāze Zemes atmosfērā. Nelaime vien tāda, ka augi to nespēj uzņemt tādā formā, kāda tā mums ir visapkārt. Līdzīgi kā mēs nespējam padzerties no gaisa, kaut arī tajā ir ūdens tvaiki. Lai pārveidotu  atmosfēras slāpekli augiem noderīgā slāpeklī, jāizmanto liels daudzums enerģijas. Un vismaz pagaidām tas nozīmē arī lielu SEG emisiju apjomu. No visām pasaules SEG 1.75% tiek radīti, tieši ražojot minerālmēslus (IFOAM, 2016). Taču, piemēram, bioloģiskajā lauksaimniecībā mākslīgais slāpekļa mēslojums netiek izmantots. Slāpekli augsnē nodrošina ar citām metodēm. Piemēram, tiek stādīti tauriņziežu dzimtas augi (piemēram, dažādi pākšaugi), kuriem piemīt spēja pašiem no atmosfēras paņemt tur esošo slāpekli un pārveidot to sev piemērotā maltītē. Tāpat slāpeklis un daudz citu vajadzīgu elementu atrodami kompostā, kas kādreiz sastāvējis no tādiem pašiem augiem un citām dzīvām būtnēm. Sadaloties, šīs kādreiz dzīvās būtnes neizkūp gaisā – pāri paliek gan slāpeklis, gan fosfors, gan ogleklis, kas nepieciešams, lai savas šūnas varētu būvēt un augt jauns augs. Un bioloģiskā lauksaimniecība ir balstīta tieši uz šādu ciklu – elementi, kas reiz bijuši kādā augā, nonāk nākamajā, nākamajā un nākamajā līdzīgi kā tāda vecvecmāmiņas broša, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē. Līdz ar to nav nepieciešamības pēc papildu minerālmēsliem. Bioloģiskā lauksaimniecība lieliski iederētos oglekļa mazietilpīgā attīstībā. Un pat nevarētu sacīt, ka tajā būtu mazāk oglekļa, slāpekļa vai citu elementu – tie vienkārši tiek “laisti uz riņķi”, nevis radīti, izlietoti un novadīti tuvākajā ūdenstilpē.

Bioloģiskā apdrošināšana

Bioloģiskie lauksaimnieki nedrīkst izmantot pesticīdus, kuru ražošana neizbēgami ir saistīta ar papildu SEG emisiju. Un patiesībā bioloģiskajās saimniecībās ir vieglāk iztikt bez indēm. Tā kā tajās ir aptuveni par 30% lielāka bioloģiskā daudzveidība, tad bieži laukā jau dzīvo dažādi kukaiņi vai putni, kas varētu tikt galā ar potenciālajiem kaitēkļiem.

Lauksaimniecība ne tikai veicina klimata pārmaiņas. Tā vistiešākajā veida ir atkarīga no laikapstākļiem. Ja ikdienā pārtiku iegūstam, pastiepjot roku pretim mūždien pilnam lielveikala plauktam, pat var aizmirsties, ka liels karstums, aukstums vai mitrums reāli var kaitēt pārtikas drošībai. Arī ar visām tehnoloģijām un plašajām iespējam turēties pretim dabas spēkam arī šogad, piemēram, aukstā pavasara dēļ vīna ražas Eiropas Savienībā samazinājās par 14%. Un lietainās vasaras un rudens dēļ Skandināvijā ražotajos graudos bija pazemināts proteīna saturs, līdz ar to – zemāka cena. Bioloģiskajām saimniecībām ir vieglāk tikt galā ar sliktiem laikapstākļiem dažādu iemeslu dēļ. Piemēram, tajās daudz veiksmīgāk uzglabājas ūdens nebaltām un sausām dienām, jo mazie augsnes dzīvnieciņi ir izveidojušie vietu, kur rezerves ūdenim uzkrāties. Un tā ir piemērotāka, lai lietusūdens varētu nokļūt gruntsūdeņos un tur gaidīt mirkli, kad ar esošo lietusūdeni nebūs gana. Tajā pašā laikā konvencionālajās saimniecībās vairāk ūdens vienkārši aizplūst no lauka. Gruntsūdenu atjaunošanās bioloģiskajās saimniecībās ir aptuveni par 15-20% veiksmīgāka. Un bioloģiskās saimniecības var bez problēmām izturēt pat 2 reizes ilgākus sausuma periodus. Bioloģisku saimniekošanu var uzskatīt par ļoti labu apdrošināšanu. Tas ir piesardzības pasākums, kas ļauj izvairīties no nelaimes. Un tas ir daudz svarīgāk par apdrošināšanas polisi. Galu galā, arī tad, ja mums ir traumu apdrošināšana, primāri mēs tomēr cenšamies šīs traumas negūt. Kāpēc līdzīgi nedarīt ar lauksaimniecību?

Risinātāji

Vislabākais risinājums jebkuras problēmas risināšanai ir likumdošanas izmaiņas – agri vai vēlu jāsāk pildīt likums, lai neiekļūtu nepatikšanās. Bet tās nenotiek vienas dienas laikā. Tomēr viena diena ir pietiekoši, lai katrs pats pieņemtu lēmumu mainīties.

Tieši ar šādu lēmumu radās Ikšķiles Brīvā skola – kopā sanāca vecāki, kuriem šķita nepareizi ierobežot bērnu radošumu. Viņi negribēja, lai atvases domā, ka burtus var krāsot tikai sarkanus, bet ciparus – tikai zilus, ja pasaulē ir tik daudz dažādu krāsu. Šī skola kļuva par vietu, kur var izvēlēties. Tā arī vecāki kopā ar skolēniem izvēlējās bērniem skolā nodrošināt bioloģisku, vietējo, sezonai atbilstošu pārtiku un veģetāru. Kaut arī galvenā motivācija ir bijusi tā, ka bioloģiski ir garšīgāk un veselīgāk, neizbēgami nejauši šīs skolas izvēle atstāj pozitīvu iespaidu uz vidi, tostarp – klimatu.

Pirmkārt, bioloģiskās saimniecībā nedrīkst lietot mākslīgos slāpekļa minerālmēslus un pesticīdus (abu lietošanas apjomi Latvijas konvencionālajās saimniecībās diemžēl pieaug ((EUROSTAT, 2016), kas nozīmē, ka nav radītas SEG to ražošanai un pārvadāšanai. Turklāt, kā minēts iepriekš, bioloģiskās saimniecības ir labāk adaptējušās klimata pārmaiņām, kas jau šobrīd liek par sevi manīt.

Lielveikalā nopērkamā pārtika bieži vien ir ceļojusi no citam valstīm un pat citiem kontinentiem, un tās transportēšana rada papildu SEG. Iķšķiles Brīvā skola ir iesaistījusies Tiešās pirkšanas kustībā, kas nozīmē, ka produktus piegādā paši zemnieki “pa taisno” no sava dārza. To sauc par īso piegādes ķēdi, kaut arī – kas tā par ķēdi, kurā tikai 2 posmi (zemnieks un ēdājs)? Tāpat tiešās pirkšanas kustībā tiek tirgoti vien sezonāli produkti – kas tajā mirklī ir pieejams, to arī ēd. Tātad – vasarās un rudeņos dārzeņu somas vai plīst no daudzveidības, bet ziemās pie svaigiem tomātiem netikt. Arī tas ļauj ietaupīt SEG emisijas, jo vēlme pēc tomātmaizītes decembrī automātisku nozīmētu transportēšanu no kādas siltākas vietas.

Pirms pāris gadiem Ikšķiles Brīva skola pat tiesājās par savu izvēli skolā pasniegt tikai veģetāru pārtiku. Tas nenozīmē, ka visi bērni un skolotāji ir veģetārieši – mājās un ciemos var ēst, ko viens sirds kāro. Kādreiz var aiziet pat uz McDonaldu. Tomēr, ja ir vēlme pēc bioloģiskas pārtikas, ir pagrūti nodrošināt sertificētu gaļu veselai skolai, kā arī uzglabāšana un pagatavošana ir sarežģītāka. Tā kā šis lēmums pieņemts gaužām praktisku iemeslu dēļ. Tomēr tas atstāj ļoti lielu ietekmi uz klimatu – tieši gaļas patēriņš rada lielākas SEG emisijas nekā cita veida pārtika vairāku iemeslu dēļ. Lopi, kas ēd zāli (govis, aitas), izdala lielu metāna daudzumu. Un jebkurš dzīvnieks, ko mēs gribam redzēt savā šķīvī, ir visu mūžu jābaro. Tieši tas rada milzīgo atšķirību starp resursu patēriņu un piesārņojuma radīšanu gaļas un veģetāras pārtikas ražošanā – lai apēst kilogramu zirņu, jāizaudzē kilograms zirņu, bet, lai apēstu kilogramu cūkgaļas, pirms tam jāsagādā liels daudzums barības, kuras audzēšanai nepieciešama zeme, ūdens, mēslojums utt.

Ikšķiles Brīvā skola veiksmīgi mēģina cīnīties arī ar pārtikas atkritumiem. Pasaulē un Eiropā aptuveni 1/3 pārtikas netiek apēsta (FAO,2017). Tas nozīmē, ka 1/3 daļa lauksaimniecībā radīto SEG emisiju teorētiski varētu nebūt, un mēs neko no nezaudētu. Šajā skolā skolēni paši uzliek tik lielu porciju, cik grib. Un izrādās, ka tik vienkāršs risinājums tiešām palīdz samazināt pārtika atkritumus. Turklāt viņi paši pastāsta, kas viņiem garšo un ko viņi gribētu redzēt ēdienkartē. Arī tas palīdz panākt to, ka zupas grāpis pusdienu noslēgumā ir tukšs un visi labi paēduši. Te gatavo to, kas bērniem garšo. Raksta autore pati atceras skolas gadus, kad pusdienas bija tik negaršīgas, ka skolēni pat neapsvēra domu tās ēst. Reizēs, kad bija jādežūrē virtuvē, regulāri tika mestas āra vesela porcijas, jo neviens tomēr neuzdrošinājās noskaidrot, kas slēpjas pelēcīgajā neparastajā masā uz šķīvja. Protams, to garšīgumu var uzskatīt par izlutinātu bērnu untumu, tomēr – kāpēc taisīt negaršīgu ēdienu, ja var taisīt garšīgu ēdienu? Un Ikšķilē tas izdodas – lielākā uzslava mājās gatavotam ēdienam ir “Garšo kā skolā!”. Un pie viena vecāki, kuriem ne vienmēr ikdienā ir laiks sagatavot garšīgu, veselīgu maltīti, var būt droši, ka vismaz vienu reizi dienā viņu lolotās atvases kārtīgi un veselīgi paēdīs. Un pat nav svarīgi, vai tas tiek darīts arī klimata dēļ – pozitīvs iznākums tiek radīts tik un tā.

Avoti:

IFOAM, 2016. Organic Farming, Climate Change, Mitigation and Beyond – Reducing the Environmental Impacts of EU Agriculture 2016. gada Latvijas SEG inventarizācija 1990.-2014.g., L. Bērziņa (LLU)

EUROSTAT dati par lauksaimniecības radīto SEG īpatsvaru: http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Agriculture_-_greenhouse_gas_emission_statistics

EUROSTAT dati par minerālmēslu lietojumu ES: http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Agri-environmental_indicator_-_mineral_fertiliser_consumption

EUROSTAT dati par pesticīdu lietojumu ES: http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Agri-environmental_indicator_-_consumption_of_pesticides

FAO dati par pārtikas atkritumiem: http://www.fao.org/save-food/resources/keyfindings/en/

Nav komentāru


Uzraksti komentāru!

Your email address will not be published Required fields are marked *

 

*