Nereti dzirdēts, ka cilvēks ir pārāk niecīgs pret zemeslodi, lai rosinātu šādas radikālas pārmaiņas. Tomēr izrādās, ka ar cilvēka papildus radītām gāzēm pietiek, lai mainītu līdzsvaru globālajā oglekļa ciklā.

2013.gadā plašākai publikai nezināmais Ioane Teitiota kungs no Kiribati Republikas pieprasīja Jaunzēlandes imigrācijas dienestam atzīt viņu par klimata pārmaiņu bēgli. Teitiota kungs pieprasīja bēgļa statusu, jo pēc legālās termiņuzturēšanās atļaujas beigām vairs nevēlējās atgriezties piesārņotajā un potenciāli bīstamajā dzimtenē.

Antarktikas ledus urbumos iegūto paraugu analīze liecina, ka gan atmosfēras temperatūra, gan CO2 koncentrācija laika gaitā mainās. Turklāt tā salīdzinoši strauji var palielināties arī bez tiešas industriālas ietekmes.

Tas, ka fosilās enerģijas izmantošana veicina klimata pārmaiņas, jau ir zināms vairāk nekā 100 gadus. Pēdējos 25 gadus šo problēmu esam mēģinājuši risināt ANO globālo sarunu procesā, bet visu šo laiku mūsu atkarība no fosilās enerģijas un siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas ir augušas.

Jūras līmenis ceļas. Dažu jūras bruņurupuču ligzdās, kas nav noslīkušas, temperatūra ir paaugstināta un pasaulē nāk tikai mātītes. Bruņurupuču populācijas samazinās, medūzu ēdāju kļuvis mazāk, un okeānos tās dominē pār zivīm...

Par pieaugošu sabiedrības interesi ilgtspējīgu pārtikas prakšu ieviešanā liecina arī dažādu pašorganizējošu kustību rašanās Latvijā. Sekojot pasaules praksēm, Latvijā tiek veidoti dažādi zemnieku un patērētāju sadarbības modeļi.

Pēdējā laikā arvien biežāk izskanējis tāds jaunvārds kā glokalizācija. Un izrādās, piemēri tam, kā, darbojoties lokāli, ietekmēt globālus procesus, nav tālu jāmeklē. Viens no tuvākajiem atrodams mūsu iepirkumu groziņos. Tie ir kā ziņotāji par to, cik tad īsti mums rūp tas, ko ēdam, un tas, kādu ceļu produkts mērojis, lai nonāktu mūsu veikalos.

Plastmasas maisiņiem Latvijas sabiedrībā ir salīdzinoši īsa vēsture, vēl itin nesenā pagātnē došanās uz veikalu ar auduma vai tīkliņa maisiņu un tajā tukšu, izskalotu stikla piena pudeli bija ikdiena, savukārt plastmasas maisiņi – ekstra.

Visticamāk cilvēki ir ēduši un metuši ārā ēdienu kopš saviem pirmsākumiem, tomēr tikai pēdējos gados šis visumā ikdienišķais ieradums tiek uzskatīts par cilvēces pastāvēšanai bīstamu. Galvenais iemesls – mēs saražojam daudz vairāk pārtikas nekā nepieciešams, un šie pārpalikumi nonāk atkritumos.

Praktiski padomi iepakojuma samazināšanai.

KATRU GADU VAIRĀK NEKĀ MILJARDS DZĪVNIEKU TIEK NOGALINĀTI KAŽOKĀDU IEGŪŠANAI 1.Šis skaitlis aptver gan nomedītos savvaļas dzīvniekus, gan nebrīvē audzētos. Ūdeles, lapsas, jenotsuņi, šinšillas, lūši, bebri un roņi – kopskaitā apmēram … Lasīt vairāk →

Ja ticam kažokādu industrijas pārstāvjiem, kažokādas ir videi nekaitīgs materiāls – tās radījusi daba, tās ir atjaunojamas, ilgtspējīgas, energoefektīvas, biosabrūkošas, pārstrādājamas un organiskas. Ja šis viss izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība, tad tam ir labs iemesls – tas ir pārāk labi, lai būtu patiesība.

2011. gadā Nīderlandes neatkarīgā pētniecības un inovatīvu vides risinājumu konsultatīvā organizācija CE Delft veica pētījumu, lai noskaidrotu ūdeļu kažokādu ražošanas ietekmi uz vidi un pārbaudītu industrijas izteikto argumentu atbilstīgumu.