Otrā nedēļa

PIRMDIENA

Es ļoti ilgi šaubījos, pirms vispār piekrist šim pasākumam. Bez praktiskām pārdomām par tēmu „kur tad es to visu glabāšu?”, bija arī morāli pretargumenti. Jo – ne jau man būs jāiespringst ar to šķirošanu un mazgāšanu ikdienā. Ne jau man būs jāatceras, kas kur bija jāliek. Manis, visticamāk, vienkārši nebūs mājās. Iepērkas pārsvarā mana sieva Sarmīte, jo viņa labāk zina, ar ko lāpstiņa atšķiras no krūtiņas. Šī paša iemesla dēļ arī ēst faktiski gatavo tikai viņa. Tātad, sanāktu tā, ka, kamēr es valkāšu ekoloģiskā paipuisīša laurus, visu melno darbiņu darīs mani mājnieki.

Kādēļ es tomēr piekritu? Es cerēju, ka nepieciešamība iesaistīties personīgi, man liks pamainīt attieksmi pret pārtikas iegādi un apstrādi. Pagaidām neko tādu neesmu novērojis. Nu loģiski, man taču bija tiiiik daudz darba šonedēļ…

-Un Sarmītei?
-Sarmītei? Nūūū…. Nu jā…

OTRDIENA

Skalots iepakojums nesmird. Mierīgi krājas trīs maisos blakus kabineta rakstāmgaldam. Toties, ierastais lielais iepirkumu maiss, kas tiek izmantots atkritumiem, nu tiek iznests tikai reizi trīs dienās. Tas ir tieši trīs reizes retāk, nekā tad, kad tur nonāca arī pārtikas iepakojums. Tagad tur, pārsvarā ir “pūstošā frakcija”. Un jau otrās dienas vidū tā liek par sevi manīt. Jāpriet uz mazākiem maisiņiem vai? Varbūt tad tajā pašā kastē satilptu divi mazie maisi, un papīru varētu likt atsevišķi?

TREŠDIENA

Viss notiek. Man atliek tikai laiku pa laikam iemest acis “pamatmiskastē”, lai pārliecinātos, vai kāds no mājniekiem nav kaut ko izdarījis “kā parasti”. Manām bažām nav pamata. Vai tiešām ieradumu maiņai pietiek ar desmit dienām?

CETURTDIENA

Komentāri pie manas pagājušās nedēļas “maisbergošanas” atskaites feisbukā man lika padomāt par divām lietām. Pirmkārt, diezgan daudzi no mums tomēr apzinās, ka “ekoloģisks dzīvesveids” iespējams tikai tad, ja mēs ņemam vērā visu kāda produkta dzīves ciklu – no izejvielu ieguves līdz pat reģenerēšanai vai apglabāšanai. Tas ir labi, jo vidējam iedzīvotājam parasti pietiek ar to, ka, piemēram, auto “mazāk ēd”, neaizdomājoties par to, cik kopumā dabai izmaksā šāda apetītes samazināšana. Tas pats attiecas uz tā saucamo biodegvielu. Ja mēs būtu savlaicīgi aizdomājušies, ko tās ieguve nodarīs mūžamežiem, būtu laimīgi turpinājuši liet dīzeli un justos gana zaļi. Vai arī meklētu citus risinājumus bez tik traģiskām blaknēm.

Otrkārt, ekoloģiskā domāšana un dzīvesveids Latvijā iedzīvosies tad, ja būs gana daudz pozitīvu paraugu – cilvēku, kuriem gribas līdzināties. Es esmu pieaudzis cilvēks, un man jau sen nevajag papu, kas krata ar pirkstu un saka, ka tas, ko daru ir nepareizi, ka, pareizi ir pavisam citādi. Kā jebkurai labai idejai, arī ekoloģiskam dzīvesveidam, vislielāko ļaunumu var nodarīt it kā savējie – idejiskie ekstrēmisti. Esmu arī pārāk vecs, lai ticētu vienai vienīgai taisnībai ar saukli “tie, kas nav ar mums, ir pret mums”. Manu viedokli un dzīvesveidu var ietekmēt tikai neuzbāzīgs, bet iedvesmojošs personīgs paraugs – tā teikt “dari, kā vēlies, bet es daru tā”. Ja tevis piedāvātie risinājumi palīdzēs sasniegt manus mērķus, esmu gatavs mainīt savu dzīvesveidu. “Maisberga” eksperiments ir labs kompromiss – mani neviens nespiež mainīt dzīvesveidu, bet dod iespēju pamēģināt un tad izlemt – tas ir vai nav man piemērots. Un, pat publicē savā mājaslapā manas ķecerīgās pārdomas.

PIEKTDIENA

Man nav ne jausmas, kas notika ar “maisbergu” šodien. Es nebiju mājās.

SESTDIENA

Piedzīvojumiem pilna diena. “Ēdam ārā” visu dienu. Kas gan var būt labāks par šo? Nekādu sīko iepakojumu, nekādas personīgās atbildības par pārtikas iegādi, “pārstrādi”, trauku mazgāšanu, atkritumu šķirošanu un mājas kopšanu. Man pat ir kāds ieteikums jebkuras ilgstošākas akcijas rīkotājiem – reizi nedēļā ieplānojiet brīvdienu no uzdotajiem darbiem. Gribasspēks esot kā muskulis – tas mēdz nogurt.

SVĒTDIENA

Man jau likās, ka tik vienkārši vis nebūs. “Vēl divas nedēļas?! Nu nezinu… Kad man vairs nebūs bērnu un visi mājas darbi uz kakla, tad varbūt. Bet tagad nē, citādi vari man gatavot vietiņu Tvaika ielā” – tā Sarmīte. Es viņai nupat biju paskaidrojis nākamo divu nedēļu ideju – samazināt izmantotā pārtikas iepakojuma daudzumu, mainot iepirkšanās paradumus. Piemēram, uz veikalu ņemt līdzi savu burciņu krējumam. Es zinu, zinu, man vajadzēja uzreiz izstāstīt visu pasākuma ideju un norisi, bet, ja nu tad viņa atteiktos uzreiz un pavisam?

-Nu, ja man piespiedu kārtā vajadzētu to obligāti darīt, varbūt arī sāktu, bet tagad man negribas nēsāties apkārt ar burciņām, gadījumam, ja pēkšņi sadomāju iebraukt nopirkt krējumu.

-Bet padomju laikā mēs taču tā darījām!

-Padomju laikā mēs varējām visas tukšās pudeles nodot. Un vispār – padomju laikā man nebija izvēles. Ja man jāizvēlas šķirot vai nēsāties ar burciņu, tad jau es labāk šķiroju!

Ahā – dod cilvēkam divas alternatīvas un viņš izvēlēsies vieglāko, lai tevi neapbēdinātu pavisam, tā teikt. Arī labi.

Te man nāk prātā kāds stāsts no tiem laikiem, kad vienā sieviešu žurnālā, kaut kāda pārpratuma pēc, biju pieaicināts par “attiecību kosultantu”, lai komentētu lasītāju vēstules. Kāda sieva vēstulē sūdzējās par savu vīru – viņš nemitīgi “kačājas”, skrien, ēd tikai liesu gaļu, salātus kilogramiem vien, un… pīpē!! “Nu, kā var būt tāds liekulis?” – sieva jautāja. Es neatceros, ko atbildēju, bet, pats būdams kaislīgs NE-smēķētājs, nodomāju, ka tik daudzas sievas varētu tikai sapņot par vīru, kura vienīgais(!) netikums ir smēķēšana.

Ja mums pietiktu vieduma atbalstīt pat vismazāko soli pareizajā virzienā, mums būtu daudz vairāk ceļabiedru.