Pirmā nedēļa

PIRMDIENA

Parasta pirmdiena. Gūzma ar obligātibeidzotjāizdara darbiem. No rīta 6.00-10.00 darbs radio, tad īsa intervija Vides reklāmas asociācijas jubilejas pasākumam, 11.00 darba tikšanās valsts iestādē Purvciemā (gatavojoties astoņu pasākumu turnejai pa Latviju), tad atpakaļ uz biroju pilsētas centrā (pa ceļam, trolejbusā, atbildot uz e-pastiem). Birojā Lattelecom inženierim jāizrāda māja, lai sagatavotu projektu optiskā kabeļa ievilkšanai, vēlāk lecu uz moča un atpakaļ uz Purvciemu pēc zālēm. Šodien vēl jāpagūst apbraukāt motoservisi, lai kādā no tiem sarunātu moča ziemošanu, un tad vēl jāieskrien autosalonā aprunāties par autolietām. Kad tieku mājās, atliek vēl tikai palīdzēt sievai nomizot kartupeļus un burkānus vakariņām, un diena būs galā. Pēkšņi sieva iejautājas – kāpēc mamma izmazgājusi piena pudeli? BĀĀĀĀĀĀC!!! Es biju aizmirsis – no šodienas taču bija jāsāk mazgāt, šķirot un uzkrāt pārtikas iepakojums, lai piedalītos eksperimentā! Nezinu, kāpēc mamma tieši šodien izmazgājusi plastmasas piena pudeli, bet labi, ka tā. Citādi vispār nebūtu atcerējies… Glābju ko varu:

-To nemet ārā, mums no šodienas jāšķiro pārtikas iepakojums!
-Kāpēc?
-Es piekritu piedalīties eksperimentā par pārtikas iepakojuma izmantošanu.
-Nu, tad tu arī šķiro!

Šodienas iepakojums – ierastā Statoil papīra lattes glāze (kafijas automāts profilaksē), siers plastikāta iepakojumā (pusīte vēl palika), viens maisiņš līdzi no mājām, kur ielikt pāris šķēles maizes, un lāceņu ievārījums stikla burciņā (pietiks vēl apmēram diviem rītiem).

OTRDIENA

Kā jau tas bija gaidāms, bērni ir labākais instruments paradumu maiņai. Ja gribi atbrīvoties no kāda netikuma, aizliedz to darīt bērniem, un viņi nekavējoties kļūs par žandarmēriju, kura uzrauga, vai Tu pats arī ievēro savus aizliegumus.  Ja gribi  ieviest kādu jaunu tradīciju, piedāvā bērniem to kā spēli, un viņi to atgādinās arī tad, kad Tev pašam vairs nebūs interesanti. Turklāt, bērni aizrautīgi iesaista spēlē arī citus. Šodien dzirdēju, kā jaunākā meita vecmammai skaidro, ka atkritumi jāšķiro tādēļ, ka citādi tos aprok skaistās Latvijas vietās, kuras pirms tam bija neskartas. Tas gan ir ļoti aptuvens manis teiktā pārstāsts, bet vecmammai nebija ko iebilst.

Arī sieva otrās dienas vakarā teica „labi, labi”, un iemeta cukura paku manis norādītajā atsevišķajā pārtikas iepakojumu maisā.

TREŠDIENA

Cieši aizdomājos, vai mana piedalīšanās šajā pasākumā nav liekulība. Es nu galīgi neesmu ekoloģijas paraugzēns. Ērtība man vienmēr bijusi pirmajā vietā. Esmu vienmēr uzskatījis, ka mans stresainais darbs un sievas stresainais dzīvesveids ir pietiekami labs attaisnojums, lai ikdienišķie mājas darbi, tajā skaitā iepirkšanās un atkritumu apsaimniekošana, pirmkārt, būtu ērta. Pat tad, ja tā ir dārga un videi nedraudzīga. Mūsu ģimenei ir pāris netikumu, kuri mūsu „ekoloģisko pēdas nospiedumu” padara diezgan ievērojamu. Mēs ļooooti mīlam papīra dvieļus. Ja kaut kas ir slapjš uz galda, darba virsmas vai uz grīdas, to noslauka ar papīra dvieli, kas nonāk atkritumu maisā. Mums nav tādas lietas, kā trauku vai galda lupatas. Ja mazgājamā švamme kļūst netīra, bez sirdsapziņas pārmetumiem ņemam nākamo. Un netīras tās kļūst ātri, jo vispār nelietojam trauku mazgājamo līdzekli, jo, kā teica kāds man pazīstams ķīmiķis – optimists ir cilvēks, kurš tic, ka trauku mazgājamo līdzekli no traukiem iespējams noskalot pilnībā. Uz galda mums stāv salvešu kastīte iesnām, asarām un citām cilvēciskās dabas stihijām. Vienīgie auduma kabatlakati atrodami manu izejamo uzvalku krūšu kabatās. Mums patīk pienu iegādāties nevis lielajos, ģimenes iepakojumos, bet litra, jo lielie ir par augstu kafijas aparātam. Firstworldproblems, tā teikt. Protams, es apzinos, ka man šajā ziņā nav ar ko lepoties, man pat ir tāds pastāvīgs ekoloģiskās vainas apziņas fons, tomēr… ērtība, „vieglums” vienmēr bijusi pirmajā vietā.

No otras puses – tieši mans neekoloģiskais dzīvesveids ir laba motivācija pamēģināt kaut ko darīt citādi.

P.S. Vai tiešām tas viss pirms šķirošanas jāizmazgā? Arī puslitrīgā saldējuma mīkstais iepakojums? Tiešām tiešām?

CETURTDIENA

Te nu es esmu – jau trīs dienas mazgāju vīna pudeles un krējuma trauciņus ar visiem folija vāciņiem (vai es nešauju pār strīpu?). Mana ekoloģiskā vainas apziņa gan mazāka netop, jo tik daudz ūdens nekad līdz šim neesmu izniekojis… tas ir – izlietojis. Man jābūt simtprocentīgai pārliecībai, ka manis „sagatavotie” atkritumi kļūs par izejvielu, lai turpinātu tik, manuprāt, ekstrēmi ekoloģisku dzīvesveidu.  Ar sievu esam vienojušies par viņas līdzdalības pakāpi: „Es varu šķirot, tā nav problēma, bet mazgā to visu pats!”

No vienas puses es saprotu, ka jebkurš jaunums ar laiku kļūst par pašsaprotamu, automātisku, „kā gan man tas varēja likties kaut kas sarežģīts?” lietu, ja vien cilvēkam ir motivācija. Bet ar motivāciju pagaidām ir pašvaki, ja zini, cik smieklīgs ir mans sašķirotais maiss nedēļā, ja lielveikali katru dienu nezināmā virzienā aizved desmitiem tonnu vecas, neizpakotas pārtikas. (Melderīt, saņemies, okeāns arī sastāv no maziem pilieniem, Melderīt saņemies, okeāns arī sastāv no maziem pilieniem, Melderīt, saņemies…)

P.S. sakiet, kā labāk izžāvēt pirms šķirošanas izmazgātos maisiņus, kuros bijusi svaiga gaļa?

PIEKTDIENA

Ja šī lieta ieiesies, mūsu ģimenei būs problēma – kur novietot visus tos atsevišķos konteinerus. Kur tad stāvēs kaķa barība un otrreizējai izmantošanai glabāto iepirkumu maisu maiss? Un – ja līdz šim atkritumiem izmantojām vienu iepirkumu maisu, vai tagad vajadzēs četrus? Atsevišķais papīru konteiners mums lejā ir, un tajā diezgan apzinīgi nonāk visu mājas iedzīvotāju lielais papīra un kartona iepakojums, bet kā būs ar visu pārējo – PET, stikla un metāla iepakojumiem? Un kur likt kaķa kakas, kuru izolēšanai šobrīd lieti noder mazie iepirkuma maisiņi?  Kur ir manai dzīvesvietai tuvākais šķirošanas laukums? Vai man par šķirotiem atkritumiem būs jāmaksā mazāk? Starp citu, cik es tagad maksāju par atkritumu apsaimniekošanu? Vai es varu būt drošs, ka šobrīd mūsu atkritumi nenonāk kādā nelegālā izgāztuvē? Es nemaz nezinu.

P.S. Un vispār – vai tas ir normāli, tik ļoti aizdomāties par atkritumiem? Nu labi – šo es zinu – tas ir normāli. Nenormāli ir piedirst pašam savu zemi un vēl lepoties, ka tev vienalga! Āmen, Melderīt, āmen!

SESTDIENA

Šodien pie manis ar kolēģiem atzīmējam Radio Skonto atslēgas vārdu spēles noslēgumu. Pasūtītie suši atnāk lielajos plastmasas iepakojumos pa 36. Tas labi. Lai gan mājās gatavotajiem vispār nevajag iepakojumu… Sojas mērce – sapakota 10 vienporcijas trauciņos. Vajadzēja teikt, ka mums mājās ir sojas mērce. Bet, ja jau ietilpst cenā, kādēļ tērēt savējo?

Otrs novērojums – lielos pasākumos labāk lietot stipro alkoholu – atkritumos nonāks mazāk pudeļu. Mjā, uz mums gan tas neattiecas, mēs esam vīnu cienītāji. Klau, pie kuras frakcijas aiziet korķi??

Un vispār – vai man kolēģu „sastrādāto” arī ieskaitīt eksperimenta „rezultātos”?

SVĒTDIENA

Rimī „eloloģiskajā stendā” (Klēts, Lauku sēta vai kā to sauc ) nopērkamās pildītās pankūkas ir garšīgākas par rūpnieciski ražotajām. Bet iepakotas uz melnās plastmasas paletītes. Slikti. Bet ērtāk un apetītlīgāk, nekā vienkārši ietītas plēvē. Ērtība, izskats, cena – trīs ekoloģiska dzīvesveida ienaidnieki – nodomāju.

Ja runājam par nedēļas laikā savāktā pārtikas iepakojuma apjomu, tad kārtīgi sabradājot nedēļā „saražoto” papīru un plastikātu, to varētu viegli ievietot pat Ryanair apstiprinātās rokas bagāžas izmēra somā. Sikla pudelēm vajadzētu vēl vienu tādu pašu.

P.S. Vai alkohola pudeles vispār skaitās pie pārtikas iepakojuma?