Piesakoties EBD (Eiropas brīvprātīgais darbs) projektam, mēs, divas jaunas, aizrautīgas latvietes – Anete un Marija – visdrīzāk vēlējāmies mazliet aizbēgt no ikdienas, ierastās kārtības (un nekārtības) un pierastās apkārtnes. Līdzīgi kā vēl citi 13 jaunieši no Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Rumānijas, Spānijas un Portugāles. Tas, ko mēs šajā projektā atradām un piedzīvojām, noteikti pārspēja mūsu gaidas un iedomas.

Izturējušas atlasi un izgājušas ievadapmācības homo ecos:, mēs aprīļa pašā sākumā devāmies pretim pavasarim uz Horvātiju, lai pavadītu divus mēnešus Latinovac ciematā (Slavonijas reģions) Eko centra Latinovac organizētajā projektā „Pavasara ilgtspējības skola” („Springs School for Sustainability”), lai iemācītos vairāk par mūsu pasaulei draudzīgu dzīvesveidu, ilgstpējīgām izvēlēm, permakultūru, to, cik liela nozīme ir kopienai, kā arī, protams, lai vairāk uzzinātu par pašu Horvātiju un citu brīvprātīgo pārstāvētajām Eiropas valstīm. Un, būsim godīgi, arī, lai paceļotu un izbaudītu jaunību.

Lielākā daļa no mums, projekta brīvprātīgajiem, pirmo reizi satikāmies Zagrebā, Horvātijas galvaspilsētā, lai tālāk uz mūsu jaunajām mājām dotos jau kopā. Divu stundu brauciens ar autobusu, pēc kura mūs sagaidīja projekta koordinatori ar automašīnām, un sekoja vēl aptuveni 40 minūšu ilgs brauciens ar auto (jo sabiedriskais transports caur Latinovac ciematu kursē aptuveni divas reizes dienā). Šī 40 minūšu brauciena laikā apdzīvotu māju palika arvien mazāk, parādījās neapdzīvotas ēkas, arvien vairāk mežu, lauku… Esam klāt! Ir vakariņu laiks un visapkārt jau valda tumsa – ielu apgaismojuma šajā 60 iedzīvotāju plašajā ciematā nav (toties cik fantastiski zvaigžņotas debesis tas ļauj piedzīvot!). Protams, nav arī veikalu vai citu pilsētniekiem tik ierasto „izklaižu”. Pēc pirmajām kopīgajām un ļoti gardajām vakariņām (tas nebija tikai nogurums, ēdiens, pateicoties mūsu pavārītēm, visu projekta laiku bija fantastiski garšīgs. To labi parāda mazliet par šauru kļuvušie bikšu pāri gandrīz katra brīvprātīgā garderobē) tiekam iepazīstināti ar mūsu mājvietām – sadalīti grupiņās pa trim dzīvojam vietējo iedzīvotāju mājās. Mūsu mājvietu īss raksturojums varētu būt šāds – bez šika un interneta, bet ar tādu saimnieku sirsnību, ko visdrīzāk nevarētu piedāvāt neviena pieczvaigžņu viesnīca pasaulē.

Sākam strādāt! Mūsu darba dienas sākās uzreiz pēc brokastīm ar īsu sapulci, kurā visbiežāk sadalījāmies mazākās grupiņās, lai veiktu dienas pirmās daļas „aktīvos darbus” – darbs eko centra, ciemata un vietējo iedzīvotāju īpašumos (darbs dārzos – rakšana, stādīšana, komposta sagatavošana-, malkas sagatavošana, labības apstrāde, vecu šķūnīšu nojaukšana, bērnu spēļu laukuma celtniecība – ko tikai mēs nedarījām!), aktivitātes ar bērniem, mobilitātes iespēju popularizēšana, gatavošanās lielākiem pasākumiem, pārgājieni u.tml. Mūsu grupas iecienītākais darbs – ar traktoru uz mežu, lai cirstu malku. Pēc kārtīga darba, kārtīgas pusdienas un trīs stundu brīvais laiks (kurā šad un tad arī devāmies uz tuvāko lielveikalu – tikai 40 minūšu pastaigas attālumā). Pēcpusdienās visbiežāk izglītojāmies intelektuāli – lekcijas par permakultūru, ilgtspējību, ekoloģiju, horvātu valodas stundas, projekta izvērtēšana. Savukārt pēc vakariņām nereti pavadījām laiku kopā mūsu Volunterska kuhinja (Brīvprātīgo virtuve), spēlējot spēles, pavadot laiku ar tehnoloģijām u.tml. Katru piektdienas vakaru mēs piedzīvojām kādas valsts īpašo vakaru, kurā tika gatavots tradicionālais ēdiens, tika prezentēta valsts vēsture un kultūra, kā arī sagatavota izklaides programma ar tradicionālajām dejām un spēlēm. Šie vakari bija izklaidējoši un izglītojuši un varbūt tomēr labi, ka arī sestdiena pēc tam bija darba diena (wink!).

Darbs un mācības bija ne tikai patīkami, bet lielākoties pat jautri. Tomēr mums bija arī lieliskas brīvdienas, kuras pārsvarā pavadījām ceļojot. Divu mēnešu laikā kopīgi tika īstenoti 5 ceļojumi, kuru laikā iepazinām Balkānu skaistumu un nesenā kara postu – Horvātija, Serbija, Slovēnija, Bosnija un Hercogovina, Melnkalne. Fantastiski īsāki un mazliet garāki braucieni ar neskaitāmi daudz piedzīvojumiem un neaprakstāmi skaistām vietām. Ceļojumu laikā gan pikojāmies, gan sauļojāmies un peldējāmies; pazudām un atradāmies kalnos, kur pašiem bija „jābūvē” ceļš pēc ziemas akmeņu nogruvumiem; satikām daudz labestīgu cilvēku; dzīvojām gan savrupnamos, gan hosteļos, no kuriem bijām laimīgi tikt projām; piedzīvojām skaistākos saulrietus un labāk iepazinām valstu likumdošanas. Bija lieliski!

Kāds ir šī projekta lielākais ieguvums? Zināšanas un prasmes, protams, ir svarīgas un noderīgas, un, cerams, lielākā daļa no mums tās pielietos arī turpmāk. Tomēr tā unikālā pieredze dzīvot divus mēnešu gandrīz 24/7 kopā (jo pat miega stundas dalījām ar vēl diviem brīvprātīgajiem istabiņā) ir tas īpašākais. Mēs bijām viena lieliska, draudzīga un saulaina komanda. Jā, tieši tā – komanda nevis nejauši satiktu cilvēku bariņš. Kultūru un pieredžu atšķirības mūs vienoja un papildināja.

Es, un, domāju, katrs no mums vairāk iepazinām sevi, savas spējas, vājos un stipros punktus, savas reakcijas. Mēs ne tikai strādājām ar ideju „centies un dari visu pēc labākās sirdsapziņas”, bet ar šādu moto arī pavadījām savu ikdienu. Divi mēneši paskrēja tik ātri, bet reizē tie bija tik piepildīti. Projekta noslēgums gandrīz visiem iesaistītajiem bija emocionāli skumjš, jo pavadītais laiks un apjausma, cik daudz prieka var dot cilvēki un savstarpējās attiecības, atstās pēdas mūsu turpmākajās dzīvēs (un, jā, arī ķermeņos – 10 no 15 brīvprātīgajiem ir ieguvuši skaistu un traku atgādinājumu par šo pieredzi. #tattoo).