Jaunzēlande – vides politika un valsts oficiālais tēls

Madara Peipiņa (https://twitter.com/madarapeipina),
Dāvis Drazdovskis (https://www.facebook.com/DavisDrazdovskisPhotography?ref=ts&fref=ts) Jaunzēlandē

Hobitu zemes zaļākā zāle

Ja mēs veiktu aptauju par to, ko cilvēki zina par Jaunzēlandi vai kas ir pirmās lietas, kas nāk prātā, dzirdot šo vārdu, biežāk minēto atbilžu augšgalā noteikti būtu divas:

• tā ir valsts, kurā ir filmētas „Gredzenu pavēlnieka” un „Hobita” triloģiju filmas;
• tā ir nesabojāta, skaista zeme ar brīnišķīgu dabu, elpu aizraujošiem skatiem, putniem, kurus neredzēt nekur citur, un tā tālāk, un tā joprojām.

Nu jau vairāk nekā desmit gadus abas šīs lietas ir apzināti Jaunzēlandes PR „jājamzirdziņi”, kuros ir ieguldīti miljardiem dolāru. Tūristi plūst tūkstošiem, stāsti par kalniem, vulkāniem un citiem dabas brīnumiem ir cits par citu iedvesmojošāki, un Pīters Džeksons ir kļuvis nu jau par tādu kā nācijas varoni, kurš ir atgriezis Jaunzēlandes vārdu atpakaļ pasaules apritē.

Bet ne par hobitiem un Sauronu šoreiz stāsts. Arī ne par to, ka Jaunzēlande nebūtu tiešām skaista, dabas bagātību piepildīta zeme. Stāsts ir par to, ka visām medaļām ir divas puses – Jaunzēlandes kā ilgtspējīgas un „zaļas” valsts tēla spodrināšanas kampaņa sāk ļodzīties brīdī, kad izrādās, ka nemaz tik ļoti tīra, nesamaitāta un pirmatnīga Jaunzēlande nav.

100% tīra

„100% Pure New Zealand*” ir Jaunzēlandes oficiālā valdības tūrisma kampaņa, kura tika aizsākta 1999. gadā. Tā portretēja Jaunzēlandi kā bezgala skaistu vietu, kurā ikviens var sastapties ar dabu visā tās varenībā, kurā meži ir neizpostīti un dzīvi, kurā ikviens var baudīt dabas veltes, elpot svaigu gaisu, doties piedzīvojumos. Vienvārdsakot, Jaunzēlande nolēma pārdot to, kas ir acīmredzams un tiešām iespaidīgs un kā autentiskumu pirmajā brīdī neviens nemaz neuzdrīkstētos apšaubīt – dabu un vidi (tā teikt, paņemt „uz masu”). „100% Pure New Zealand” ir vairākkārt atzīta par vienu no veiksmīgākajām valstu komunikācijas kampaņām, kāda ir īstenota pēdējo gadu laikā, tā ir pievilinājusi tūkstošiem tūristu un radījusi zīmolu, ar kuru grūti mēroties. Ņemot vērā to, ka arī paši kiwi (jeb jaunzēlandieši) ar savu zemi ļoti lepojas, šo var uzskatīt par veiksmes stāstu, kuru stāstīt pasaulei. Tiktāl viss ir lieliski, dolāri plūst (tūrisma industrija Jaunzēlandē ir gana ienesīga), un arī tūristi priecājas, ka ir nokļuvuši pēdējā paradīzes nostūrī zemes virsū.

Izraksim, noraksim, pārdosim?

Taču, kas notiek, kad darbi sāk nesaskanēt ar vārdiem? Divu nedēļu tūrisma brauciena laikā to pamanīt diez vai izdosies, taču, parunājot ar pašiem kiwi, īpaši tiem, kas iedziļinājušies lietu būtībā, izrādās, ka aiz „zaļā” iepakojuma var atrast ne vienu vien melno plankumu.

Kas notiek, kad izrādās, ka brīdī, kad pasaule klausās stāstos par Meksikas līča naftas noplūdi, Jaunzēlandes valdība ved sarunas par naftas dziļurbumu izmēģināšanas atļauju izsniegšanu ārvalstu naftas kompānijām?

Meksikas līča katastrofa notika tieši izmēģinājuma urbumu laikā, un jāatgādina, ka Jaunzēlande atrodas nepārtrauktā zemestrīču riska zonā – šo četru mēnešu laikā esmu piedzīvojusi vismaz divas zemestrīces, kas bija spēcīgākas par 6 ballēm, un neskaitāmas mazākas.

Kas notiek, kad valdība dod zaļo gaismu ogļu raktuvju ierīkošanā vienā no nacionālajiem dabas parkiem?

Kas notiek, kad Dabas aizsardzības departamentam (uz šīs iestādes pleciem turas visu tūristu pārgājienu maršrutu, taku, infrastruktūras veidošana un uzturēšana) tiek samazināts finansējums par vairāk nekā 50 miljoniem, tajā pašā laikā palielinot finansējumu digitālās televīzijas ieviešanai?

Kas notiek, kad valdība pasludina, ka līdz 2020. gadam samazinās CO2 emisijas par 5%, lai cīnītos ar klimata pārmaiņām, kamēr citas pasaules valstis, ieskaitot Eiropu, runā par vismaz 20-30% emisiju samazinājumu? (Jaunzēlande ir piektajā vietā pasaulē pēc CO2 emisiju daudzuma uz vienu iedzīvotāju).

Kas notiek, kad izrādās, ka Jaunzēlandes valdības fosilo enereģiju subsīdijas ir pieaugušas no 6 miljoniem dolāru 2009. gadā līdz 42 miljoniem dolāru 2013. gadā, tajā pašā laikā starptautiski paziņojot, ka „Jaunzēlande ir gatava veikt līdzvērtīgu ieguldījumu klimata pārmaiņu samazināšanā”.

Kas notiek, kad lauku reģionos piensaimniecības industrijas notekūdeņi piesārņo dzeramo ūdeni tik ļoti, ka tas vairs nav dzerams?

Kas notiek, kad izrādās, ka Jaunzēlande ir viena no retajām valstīm, kurā vēl ir atļauta nežēlīgā haizivju spuru iegūšanas prakse – haizivij vēl dzīvai esot, nogriezt tās vērtīgās spuras un sakropļoto ķermeni pusdzīvu iemest atpakaļ okeānā? Kas notiek, kad Jaunzēlandes premjerministrs Džons Kījs smaidot stāsta, ka Jaunzēlandes vērtīgie dabas resursi tiks izrakti un pārdoti līdz pēdējam? Protams, kā jau visi, apelējot pie iespējamajiem ienākumiem un jaunu darba vietu radīšanas, taču neminot ne vārda par iespējamiem piesārņojuma un klimata pārmaiņu riskiem.

Tad izrādās, ka Jaunzēlandes reklāmas kampaņas sauklis kaut kā īsti neatbilst patiesībai. Un to sāk ieraudzīt gan paši kiwi, gan viņu ārvalstu draugi un sabiedrotie.

Izmantot vs ieguldīt

Tajā brīdī arī valdība sāk taisnoties, ka „100% nesabojāts” ir jāuztver nevis tiešā, bet gan pārnestā nozīmē, un ka vispār viņi domā mainīt šīs kampaņas saukli. Šī brīža valdība, kuras vadībā ir Nacionālā partija, pēdējo gadu laikā ir izcēlusies ar ļoti pamanāmiem „izraksim, noraksim, pārdosim” nolūkiem, uztverot dabas un vides kvalitāti kā līdzekli savu mērķu sasniegšanai, nevis kā sargājamu un kopjamu vērtību, kuru vērts saglabāt un kurā vērts ieguldīt. (Pēdējais valdības „hīts” ir tas, ka tika ierosināti grozījumi likumā par dažādu liela mēroga dabas resursu ieguves projektu izskatīšanu, kurā piedāvāts naftas ieguves izpētes projektus padarīt par tādiem, kuriem nav nepieciešama sabiedriskā apspriešana, tādā veidā dzēšot jebkādas iespējas iedzīvotāju grupām un organizācijām iebilst pret šo izpētes projektu uzsākšanu un īstenošanu.)

Tad arī Jaunzēlandes starptautiskā reputācija sāk nedaudz ļodzīties. Pavisam nesen kāds Ķīnas laikraksts publiski apšaubīja Jaunzēlandes atbilstību tās reklāmas kampaņas sauklim, norādot uz valdības liekulību attiecībā uz bērnu pārtikas standartiem.

Arī klimata pārmaiņu jomā Jaunzēlandes starptautiskais tēls (kurš gan nekad nav bijis pārāk labs) kļūst arvien sliktāks – līdz ar jauno 5% emisiju samazinājuma mērķi un mēģinājumu ierobežot sabiedrības līdzdalības tiesības naftas ieguves projektu īstenošanas procesā, Jaunzēlande ir izpelnījusies asu starptautisko organizāciju kritiku.

Arī pašu kiwi vidū nepatika pret šī brīža valdības dabas resursu izmantošanas politiku kļūst arvien izteiktāka – neskaitāmas aktīvistu grupas Ziemeļu un Dienvidu salā jau ir uzsākušas vietēja un nacionāla mēroga kampaņas, prasot pārtraukt iesākto ogļu un naftas ieguvju atļauju izdošanu un aicinot valdību uzstādīt ilgtermiņa, ilgtspējīgus mērķus valsts attīstībai, kas būtu balstīti nevis uz dabas resursu izpārdošanu, bet citām Jaunzēlandes un tās iedzīvotāju kvalitātēm un vērtībām.

Īpaši aktīvas šajā cīņā pret dabas un vides izpārdošanu, degradāciju un noplicināšanu ir vietējās Maoru ciltis jeb kiwi. Maoriem, īpaši Jaunzēlandes lauku reģionos, vēl joprojām ir ciešas vēsturiskās, kultūras un garīgās saiknes ar dabu un apkārtējo vidi. Tādēļ jo tiešāk un nepastarpinātāk tiek piedzīvots gan vides piesārņojums, gan apkārtējās ainavas izmaiņas, gan dabas resursu zudums. Maori ir gatavi cīnīties par savu zemju neatdošanu pakeha** naftas kompānijām, un jau ir bijuši precedenti, kad naftas kompānijas, sastopoties ar Maori pretestību (nevardarbīgu, protams), pārtrauc darbību konkrētajā reģionā.

Ko tālāk?

Visdrīzāk šie stāsti tūrisma plūsmu uzreiz neapstādinās, bet ilgtermiņā noteikti metīs ēnu uz Jaunzēlandes kā skaistas, nesabojātas valsts reputāciju. Valdības šī brīža politika atstās arī paliekošu ietekmi ne vien uz dabas ekosistēmām un vietējo iedzīvotāju kopienām, bet arī uz valsts iedzīvotāju ilgtermiņa labklājību. Ogļu un naftas ēra neturpināsies mūžīgi, zivju resursi okeānos turpinās sarukt, un arī Jaunzēlande piedzīvos arvien jūtamākas klimata pārmaiņu sekas. Jaunzēlandes, līdzīgi kā Latvijas, izaicinājums ir atrast, kā rūpēties par savu dabu un vidi ilgtspējīgā un gudrā veidā, rūpējoties ne vien par savas valsts „zaļo” iepakojumu, bet arī saturu.

Jāsaka gan, ka šī ir tikai viena no daudzajām Jaunzēlandes šķautnēm. Pat dabas un vides aizsardzības jomā šeit notiek arī daudz labu, vērtīgu, interesantu lietu, kas ir iedvesmojošas un pozitīvas. Kā jau visas vietas, visi cilvēki, visi notikumi, arī Jaunzēlande ir kas vairāk nekā tikai viens stāsts. Nākamajā rakstā būs kaut kas no labā, ko esam ieraudzījuši un iemācījušies.

P.S. Mūsu ikdienas un darba notikumi vēl joprojām tiek (iespēju robežās) regulāri atspoguļoti blogā http://350days.org/.

*100% tīra, nesabojāta Jaunzēlande

**Sākotnēji šis vārds apzīmēja ne-Maouri izcelsmes jaunzēlandiešus, bet šobrīd tiek lietots arī gadījumos, lai apzīmētu citus „baltos cilvēkus”

Raksts tapis ES programmas „Jaunatne darbībā” atbalstītā Eiropas Brīvprātīgā darba projekta „350 days for climate” ietvaros.