Piezīmes uz eksperimenta dienasgrāmatas malām
Agnese Bankovska, sociālantropoloģe, kas specializējusies ikdienas ēdienu prakšu pētīšanā
Biedrības “homo ecos:” veiktās sociālās kampaņas “Dalīsim brālīgi?” ietvaros piecas sabiedrībā zināmas personas – rakstniece Dace Rukšāne-Ščipčinska, blogere un zemniece Ilze Lipska, žurnālisti Anitra Tooma un Ansis Bogustovs un radio dīdžejs Toms Grēviņš – piekrita piedalīties eksperimentā, kura laikā veselu mēnesi īpašu uzmanību pievērsa pārtikas atkritumiem savā mājsaimniecībā. Eksperimenta ietvaros bija būtiski apzināties, kas un kāpēc nonāk atkritumos. Pasaulē veiktie pētījumi liecina, ka tad, kad iedzīvotāji pamana sašķiroto atkritumu daudzumu, to, cik daudz pārtikas produktu nonāk atkritumos, mainās arī viņu uzvedība un atkritumu apjoms samazinās.
Dalībnieku uzdevums bija fiksēt atkritumu svaru, sastāvu, kā arī pārdomas un secinājumus par saviem paradumiem. Līdz eksperimenta beigām, veicot regulāru atkritumu šķirošanu un svēršanu, izturēja četri dalībnieki, no kuriem divi – Ilze un Dace – veica arī regulārus pierakstus un dalījās pārdomās, Anitra un Toms aizņemtības, kā arī citu iemeslu dēļ eksperimentā piedalījās, sniedzot vispārīgas atbildes par saviem kopējiem paradumiem, bet Ansis atzina, ka šķirošana, svēršana un piezīmju rakstīšana ir pārāk sarežģīta viņa lielajai saimei. Ansis gan labprāt dalījās savās pārdomās par racionālu pārtikas patēriņu, tomēr skrupulozām “atskaitēm” pietrūka laika. Aizņemtība un dažkārt arī slinkums kā iemesls pārtikas nonākšanai atkritumos eksperimeta ietvaros vairākkārt parādījās gan eksperimenta dalībnieku, gan citu interesentu pārdomās.
Ilze atzīst: “Lai gan uzskatīju, ka dzīvojam zaļi un apdomīgi un es jau tā ļoti daudz piedomāju, lai ēdiens nebūtu jāmet ārā, sapratu, ka tik rožaini viss nav, un ikdienā slinkums, nogurums ir tas, kā dēļ kaut kas aiziet bojā vai tiek izmests miskastē.”
Anitra norāda, ka “vismazāk ko izmest būtu pusfabrikātu ēdājiem, jo viņi jau ēd mizotu un sagatavotu ēdienu, izmet tikai iepakojumu. Bet uz to jau mums nav jātiecas!”
Šī eksperimenta laikā iegūtos datus grūti uzskatīt par reprezentatīviem, tomēr tie ļauj izdarīt secinājumus, kas varētu atspoguļot vispārīgās tendences pārtikas atkritumu praksē Latvijas mājsaimniecībās.
Līdzīgi kā “homo ecos:” un draugiem.lv veiktās aptaujas* dalībniekiem arī eksperimentā iesaistītajiem kopumā ir labas teorētiskās zināšanas par pārtikas atkritumu apsaimniekošanu un teju visi zin “kā būtu jādara”. Tomēr lielāko daļu dalībnieku no praktiskas rīcības visbiežāk attur plašāks konteksts, ko nosaka iztrūkstoša vienota atkritumu apsaimniekošanas politika, piemēram, Rīgā.
Dace atzīst, ka “vajadzība pēc kompostēšanas konteineriem man agrāk bija vairāk teorētiska – tagad tā kļuvusi par brēcošu nepieciešamību. Nenormāli žēl visu to bioloģisko labumu mest vienā konteinerā ar visiem citiem mēsliem.”
Uz “pārrauto saikni” starp iedzīvotāju vēlmi sākt piekopt ilgtspējīgas prakses savā ikdienā, likumdošanu un rīcībpolitikas trūkumu norādīts arī “Baltic Studies Centre” 2013. gadā publicētajā pētījumā par ilgtspējīgiem pārtikas sagādes modeļiem Rīgā un tās reģionā . Pētījumā secināts, ka šāds pārtrauktības un nesadarbības modelis starp likumdošanu, publiskajām praksēm un atsevišķu cilvēku rīcību ikdienā ir viens no galvenajiem šķēršļiem ilgtspējīgu stratēģiju un modeļu ieviešanai Latvijā. Šo pātrauktību raksturo arī vienotas informācijas un zināšanu aprites trūkums sabiedrībā kopumā.
Daļa “homo ecos:” eksperimenta dalībnieki uzskatāmi par šajā pētījumā raksturotā nesadarbīgā modeļa dalībniekiem. Tomēr vairāki no viņiem ir ieviesuši un piekopj lokālas prakses mājsaimniecības ietvaros, piemēram, ārpus Rīgas dzīvojošā Ilzes ģimene veido kompostu. Arī Anitra un Dace ir atradušas veidus, kā izmantot dažādus pārtikas atkritumus, izbarojot tos, piemēram, izbarojot tos dzīvniekiem. Saskaņā ar draugiem.lv veikto aptauju, Latvijā kompostus veido 16% iedzīvotāju, bet līdzīgi kā Dace un Anitra rīkojas apmēram 30% aptaujāto.
Teju visi eksperimentā iesaistītie dalībnieki atzīst, ka dalība tajā atklājusi viņiem pilnīgi jaunu vai vismaz citādāku perspektīvu, kā lūkoties uz sadzīves atkritumiem, norādot, ka Latvijas sabiedrībā kopumā tomēr vēl ir visai maz zināšanu par pārtikas atkritumiem un to nodarīto kaitējumu videi. Arī draugiem.lv aptauja liecina, ka puse aptaujāto nesaskata saikni starp atkritumos izmesto pārtiku un nelabvēlīgo ietekmi uz vidi. Savukārt Anitra piekrīt gāmatas “No šūpuļa līdz šūpulim” autoram Mihaēlam Braungartam, kurš norāda, cik svarīgi ir auglību atgriezt apritē.
Anitra: “Tāpēc domāju, kā visu kādam izbarot vai kompostēt, jo arī tā ir izbarošana mikroorganismiem un sliekām un tiešā veidā sasaucas ar resursu saglabāšanu.”
Tāpat daļa no dalībniekiem atzīst, ka eksperiments mainīs viņu ikdienas ēšanas, gatavošanas un arī iepirkšanās paradumus.
Dace: “Es regulāri pārbaudu ledusskapi un sauso produktu krājumus pieliekamajā, lai nenokavētu derīguma termiņus un kaut ko nesapūdētu. Man vairs neeksistē termins “ledusskapja dziļākā daļa” vai “plaukta aizmugure” – ļoti labi zinu, kas kur atrodas, regulāri to pārbaudu un, ja kaut ko aizķērušos atrodu un redzu, ka tam nabaga produktam “drīz sāks klāties bēdīgi”, veikli pārplānoju maltīti, lai izlietotu konkrēto produktu. Vecus produktus gan neēdu, bet tādu nu man vairs arī nemaz nav.”
Pārtikas atkritumi sabiedrības uztverē un ikdienas praksēs visā pasaulē vēl ir samērā neapzināts un maz analizēts aspekts (vairāk: Pārtikas atkritumu ikdienas konteksts), tomēr šis eksperiments ļauj domāt, ka tieši pārtikas atkritumi nākotnē varētu kļūt par vienu no svarīgākajām perspektīvām, kā skatīsimies uz savām ikdienas ēšanas praksēm.
Ilze: ”To veco sliežu jau nemaz vairs nav, jo ikreiz, kad mēs kaut ko apņemamies darīt vai apdomāt, mēs to tiltu aiz sevis nodedzinām. [...] Tāpat arī tagad, kad esi sācis domāt par ēdienu kā vērtību (labi, es tā esmu domājusi vienmēr.,..), kad esi sācis plānot iepirkumus, ēdienreizes, atpakaļceļa jau vairs nav, izņemot vienīgi… ja sirdsapziņa “uztītu makšķeres” un pazustu. Bet man jau šķiet, ka tāds uzskats “redz, cik es labi dzīvoju, ka varu mest ārā pārtiku” nav lipīgs. Tāpēc esmu optimiste un domāju, ka to cilvēku skaits, kas sāks par šo tēmu piedomāt, tikai augs un augs. Cik ātri, nezinu, bet tas augs.”
*Pētījums veikts draugiem.lv lietotāju vidū 2013. gada oktobrī. Aptaujāti 1150 respondenti 25 līdz 65 gadu vecumā.
Par autoru
Jaunākie komentāri