Trīs lietas par vides kustību Jaunzēlandē

Teksts: Madara Peipiņa,
foto: Dāvis Drazdovskis Jaunzēlandē

Pēc sešu mēnešu darbošanās Jaunzēlandes vides aktīvisma lauciņā, ir apmēram saprasts, kas ir kas. Jāsaka, šo mēnešu laikā mani priekšstati ir „izaicināti” ne reizi vien, un ir paplašinājusies sajēga par to, kas šeit un citur pasaulē tiek saprasts ar terminu „vides aktīvisms”. Ne visas pieredze līdz šim ir bijušas absolūti lieliskas un/vai līdz galam saprotamas – latviešiem (tai skaitā man) kā neprotestējošiem, visu izturošiem, pacietīgiem cilvēkiem, kuriem nepatīk konfrontējošas situācijas un liela bļaustīšanās (izņemot hokeju), ir visai pagrūti līdz galam saprast vēlmi katru jautājumu risināt ar kādu jaunu publisku akciju vai protestu. Taču, iedziļinoties Jaunzēlandes vides aktīvisma, demokrātijas un sociālekonomiskajā kontekstā, ir skaidrs, ka šeit klusēšanas laiks ir garām (un varbūt nekad nav bijis). Ja kaut kas nav kārtībā, tad tieši nevalstiskās organizācijas un mediji būs tie, kas cels trauksmi. Arī tad (un īpaši tad!), ja runa ir par vides aizsardzības jautājumiem.

Spēcīgākas organizācijas Jaunzēlandes vides aizsardzības jomā ir vairākas – pasaulē labi zināmie Greenpeace un World Wildlife Foundation, dabas aizsardzības organizācija Forest&Bird, klimata aktīvistu tīkls Coal Action Network Aotearoa. Šīs, kā arī vairākas mazākas (piemēram, mūsu pašu 350 Aotearoa un strauji augošā studentu klimata kustība Generation Zero) organizācijas un Jaunzēlandes Zaļā Partija, tad arī veido kopējo vides organizāciju spēles laukumu.

Šoreiz mani novērojumi par to, kas, manuprāt, ir Jaunzēlandes vides kustības un vides organizāciju spēcīgās puses. Kaut kas tāds, ko es gribētu mācīties. Kaut kas tāds, kas, manuprāt, Latvijas vides un dabas aizsardzības organizācijām nedaudz (nu, labi, reizēm daudz) pietrūkst. Trīs lietas, kuras, manuprāt, šejienes „zaļajiem” padodas lieliski.

Drosme un neatlaidība

Vides aktīvismam Jaunzēlandē ir vairāku gadu desmitu sena vēsture – kopš pagājušā gadsimta 60-ajiem gadiem šeit ir regulāri notikušas klusākas vai skaļākas vides aizsardzības kampaņas. Vēsturiski ir bijuši vairāki „atslēgas” notikumi un pagrieziena punkti, kas ir palīdzējuši vides kustībai gūt plašu iedzīvotāju atbalstu un salīdzinoši lielu ietekmi, un stiprinājuši tās pārliecību saviem spēkiem. Tieši vides organizācijas 70-to gadu vidū uzsāka kampaņu pret jebkāda veida atomenerģijas izmantošanu un ieguvi Jaunzēlandē, kas 1987.gadā noslēdzās ar attiecīga likuma pieņemšanu. Šajā kampaņā lielu lomu spēlēja tieši Greenpeace, kura radošos un drosmīgos (jā, reizēm arī ne pārāk legālos) veidos iestājās par atomenerģijas aizliegumu. Greenpeace lomu nostiprināja arī traģiskais gadījums 1985.gadā, kad Francijas slepenais dienests organizēja sprādzienu uz Greenpeace kuģa Rainbow Warrior. Bojā gāja Greenpeace fotogrāfs, kā arī pats kuģis (Greenpeace vēlāk piedzina 8 miljonu $ kompensāciju no Francijas valdības), taču Greenpeace un atomenerģijas izmantošana ieguva plašu Jaunzēlandes un visas pasaules mediju un sabiedrības uzmanību.

Vides organizācijas vēsturiski ir iestājušās par daudz ko – par noteiktu sugu aizsardzību (viens no pēdējiem notikumiem bija haizivju atspurošanas (shark finning) prakses aizliegums), par noteiktu teritoriju aizsardzību, par to, lai Jaunzēlandes teritorijā tiktu īstenotas citas ilgtspējīgas prakses vai aizliegtas neilgtspējīgās. Tas vienmēr ir darīts tiešos, drosmīgos un atjautīgos veidos, nebaidoties no konfrontācijas ar autoritātēm un varas iestādēm, nebaidoties tik arestētiem, nebaidoties no tā, ko pārējā sabiedrības daļa par tevi domās (jo arī šeit ir daudzi iedzīvotāji, kas vides aktīvistus uzskata par pārāk radikāliem, par enomiskās izaugsmes pretiniekiem, par parāk naiviem un ideālistiem). Protesti tiek organizēti un rīkoti nepārtraukti, gandrīz katru nedēļu kaut kas notiek (visbiežāk Velingtonā, kur atrodas visas valdības galvenās iestādes un aģentūras), katru nedēļu tiek vākti paraksti. Pirms vairākiem mēnešiem vienu no centrālajām Velingtonas ēkām rotāja milzīgs baneris, aicinot šī brīža Enerģijas un Resursu Ministru atzīties melos. Pirms pāris nedēļām beidzās vairākus gadus ilgs tiesas process, kurā viena no organizācijām apstrīdēja valdības lēmumu atļaut aizsargājamā dabas teritorijā ierīkot ogļu raktuves. Pavisam nesen sešas protesta burulaivas devās uz vietu, kur naftas kompānijai Anadarko paredzēti izmēģinājuma urbumi, lai aizkavētu un traucētu urbumu izdarīšanu. Arī Arctic Sunrise kuģa sastāvā (Greenpeace akcijas dalībnieki, kuri nesen nevardarbīga protesta Krievijā laikā tika nelikumīgi sagūstīti un apcietināti, un turēti apcietinājumā vairāk kā 2 mēnešus) ir divi Jaunzēlandieši, kuri pavisam nesen pret drošības naudu ir atbrīvoti no apcietinājuma Krievijā, diemžēl viņi vēl tik drīz nebrauks mājās.

Drosmes un uzdrīkstēšanās šeit netrūkst, neatlaidības arī nē. Nevardarbīgās pretošanās un civil disobedience (pilsoniskā nepakļaušanās) termini šeit nevienam nav sveši.

Cilvēki ir gatavi nostādīt sevi situācijā, kurā var tikt arestēti (lai gan ir godīgi jāatzīst, ka arests šeit ir pavisam kas cits, nekā arests Krievijā) Vides aktīvismam šeit ir milzīga enerģija, ticība saviem spēkiem, cerīgs skats nākotnē un absolūta atteikšanās samierināties ar status quo un business as usual.

Prasme piesaistīt privātos ziedojumus

Šeit laikam būtu jārunā par došanas un ziedošanas kultūru Jaunzēlandē vispār, un tad jau arī jāpiemin arī vispārējais dzīves līmenis, minimālās algas, dzīves dārdzība utt. Tā ir, šeit cilvēki ir pieraduši personīgi un individuāli ziedot ne vien trūcīgajiem un nelaimē nonākušajiem, bet arī nevalstiskajām organizācijām, kas darbojas kopējās sabiedrības interesēs. Katrai organizācijai ir savs individuālo ziedotāju saraksts – tie ir vienkārši un ikdienišķi cilvēki, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ ir svarīgi tas, ko vides organizācijas dara. Ikmēneša ziedojumi svārstās no 10$ līdz 100$ mēnesī, reizēm vairāk, un tas dod organizācijām iespēju būt finansiāli neatkarīgākām, kā arī aptuveni rēķināties ar gada budžetu.

Kā šie individuālie atbalstītāji tiek iegūti? Ļoti pacietīgā, ilgstošā un neatlaidīgā darbā. Pasākumos ejot klāt un jautājot: „Vai jūs vēlētos atbalstīt mūsu organizāciju?”, veicot „aukstos zvanus” datu bāzēs esošajiem cilvēkiem, rūpīgi piedomājot pie tā, kā organizācijas profils un darbība izskatās internetā un sociālajos medijos, kā arī precīzi zinot, kā un cik daudz prasīt.

Tā ir sava veida māksla un smags darbs, bet tas dod brīvību, kad vairs neesi atkarīgs no publisko finansētāju noteikumiem. Greenpeace savas (reizēm pa pusei huligāniskās) akcijas nekad nevarētu rīkot, izmantojot fondu vai pat uzņēmumu finansējumu.

Arī tas, ko šobrīd dara 350 Aotearoa – politiska, ar finanšu pasauli un investīcijām saistīta klimata kampaņa – var notikt, tikai pateicoties privāto ziedotāju līdzekļiem.

Populāri ir arī dažādi fundraiser jeb līdzekļu vākšanas pasākumi – kaut kas interesants un samērā izklaidējošs, ko apmeklējot, cilvēki zina, ka samaksātā dalības maksa tie novirzīta kādam īpašam mērķim. Tie var būt īpaši filmu seansi, quiz nights (jautāumu/atbilžu vakari, pavisam nesen tādu rīkojām arī mēs, man izdevās „iešmugulēt” vienu jautājumu par Latviju), labdarības tirdziņi, sporta sacensības. Šādus pasākumus labprāt atbalsta arī vietējie uzņēmumi, ziedojot balvas, telpu īri u.c.

Parasti ziedotāji neko „taustāmu” negrib saņemt atpakaļ. Vien apziņu par to, ka ir atbalstījuši kaut ko, kas ienesīs pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā, kā arī ikgadēju organizācijas atskaiti par padarīto, lai redzētu, ka viņu nauda ir iztērēta lietderīgi un efektīvi.

Solidaritāte

Solidaritāte ir interesants termins, kura nozīme Latvijā ir deformēta un bieži tiek lietota neatbilstošā kontekstā. Viena no definīcijām ir šāda – „unity or agreement of feeling or action, especially among individuals with a common interest; mutual support within a group*” Un tas ir tieši tas, kas šeit notiek vides organizāciju vidū gan attiecībā uz vietējiem, gan starptautiskiem notikumiem.

Lai gan organizācijas ne vienmēr ir vienisprātis par konkrētiem mērķiem vai līdzekļiem to sasniegšanā, tomēr tās atbalsta viena otru, savstarpēji koordinē savas kampaņas un pasākumus (tas notiek arī tādēļ, ka visi vides jomā strādājoši ir savstarpēji samērā labi pazīstami un/vai kaut kādā brīdī ir bijuši kolēģi) un iestājas par vieniem mērķiem (šobrīd tas ir viens – panākt, lai šī brīža valdība sāk pievērst vismaz kaut kādu uzmanību vides jautājumiem.

Izskatās gan, ka tas nenotiks, vismaz ne līdz nākamā gada vēlēšanām). Protams, ir arī sava vides organizāciju „virtuve”, taču no malas izskatās, ka cilvēki ir gatavi nolikt savas personiskās ambīcijas malā kopēju mērķu vārdā. Šī brīža lielākā kampaņa ir Oil Free Seas, kurā apvienojušās teju vai visas lielākās vides organizācijas, un kuras mērķis ir nepieļaut naftas ieguves uzsākšanu Jaunzēlandes tuvumā.

Arī starptautisko notikumu kontekstā var redzēt, ka cilvēki ir gatavi pubiliski iestāties par kaut ko un atbalstīt pat tad, ja paši nevar praktiski palīdzēt. Šeit gan vairāk rezonē Āzijā, Austrālijā un Okeānijas salās notiekošais. Pēdējās nedēļās visvairāk ir izskanējušais notikums bija Filipīnu taifūns, kurā cietušajiem tika rīkotas dažādas palīdzības un līdzekļu vākšanas akcijas (un tās rīkoja ne vien vides organizācijas, bet arī citi). Mediju ievērību izpelnījās arī solidaritātes akcijas un pasākumi Arctic Sunrise apcietināto atbrīvošanai pie Krievijas vēstniecības. Lai gan ir skaidrs, ka viena akcija vai pasākums nekādas praktiskas izmaiņas nenesīs, ir arī skaidrs tas, ka nozīmīgas pārmaiņas notiek tad, kad prasītāju daudz, kad viņi ir skaļi, un kad viņi neatkāpjas.

****************

Protams, arī šeit, kā jau visur pasaulē, vides kustībai un vides organizācijām nav absolūta sabiedrības vairākuma atbalsta. Ja tā būtu, tad diez vai Jaunzēlandes valdība ar tik vieglu roku ļautu urbt naftu tepat piekrastē, rakt ogles dabas aizsargājamās teritorijās, un investēt naudu un resursus neilgtspējīgas politikas veidošanā. Taču vides organizācijas savā jomā veiksmīgi pilda gan „sargsuņa”, gan sabiedrības diskusijas veicināšanas funkciju, gadu gaitā nostiprinot savu kā spēcīga spēlētāja lomu vides aizsardzības jautājumu risināšanā. Mani ļoti pārsteidz tas, ka vides organizāciju darbinieku vidū nav vērojams cinisms. Ne visas cīņas tiek uzvarētas, un ne viss vienmēr iziet gludi, taču optimisms ir nezūdošs, un „mēs to varam” attieksme pavelk līdzi daudzus. Mēģināšu kādu gabaliņu no tā visa atvest atpakaļ nākamgad maijā, kad atgriezīšos Latvijā.

 

*Vienotība vai vienošanās par sajūtām vai darbībām, īpaši to starpā, kurus vieno kopīgas intereses; savstarpējs atbalsts grupas ietvaros.