22. janvāra 2014 pēcpusdienā „Kafe Trusis” omulīgajās telpās notika neformālā diskusija „Kafija ar politiķiem”. Par pasākuma galveno tematu tika izraudzīta atkritumu apsaimniekošana un viss par un ap to. Pie galdiņiem blakus sēdās jaunieši kopā ar institūciju un NVO pārstāvjiem .

„Politiķu” pusi šoreiz pārstāvēja:

Ilze Doniņa – VARAM Vides aizsardzības departamenta Atkritumu apsaimniekošanas nodaļas vadītāja

Nadežda Vanaga – Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Vides pārvaldes Gaisa un
ūdens aizsardzības galvenā speciāliste

Rūta Bendere – Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas (LASA) vadītāja

Dzintars Kudums – Saeimas deputāts, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides apakškomisijas priekšsēdētājs

Patīkamā gaisotnē tika apskatītas 3 tēmas, kurās visiem bija iespējams uzdot sev interesējošus jautājumus, un noslēgumā tika atvēlēts laiks brīvajam mikrofonam.

Pirmais temats – bioloģiskie atkritumi.

Visi vienprātīgi atzina, ka ir svarīgi rast risinājumu – ko ar tiem darīt? Aktuāls bija jautājums, ko iesākt ar pārtiku, kam lielveikalos izbeidzas termiņš, un tā tiek izmesta. Jaunieši min, ka pasaulē popularitāti ieguvusi kustība „Freeganism”. Tas ir protests pārtikas izmešanai. Izskanēja vairāki risinājumi – ziedot pārtiku, veidot sadarbību ar atkritumu savācējiem, taču, lai to īstenotu, nepieciešami vairāki uzlabojumi likumdošanā, ko šobrīd jau cenšas darīt VARAM, piemēram, vajadzētu izstrādāt atkritumu apsaimniekošanas standartus. Taču jāatceras, ka sabiedrības attieksme pret veikala atkritumiem, pirmkārt, ir ētisks jautājums, cilvēkiem ir jādomā līdzi, cik daudz var apēst, lai pēc tam nav jāmet ārā.

Otrais temats – depozītu sistēmas ieviešana.

Jaunieši vēlējās uzzināt, kāpēc joprojām nav iespējams nodot plastmasas pudeles un nav pieejami tādi automāti kā kaimiņvalstīs. Bija vērtīgi uzzināt, kādi ir PET pudeļu ražošanas un atgriešanas principi.

Vispirms tika kliedētas ilūzijas par plastmasas pudeļu automātu vienkāršo uzstādīšanu. Tas ir salīdzinoši dārgs pasākums, kuru kaimiņiem igauņiem atviegloja zviedri, piedāvājot lietotus automātus. Galvenā ieinteresētā puse pudeļu atgriešanā ir pats ražotājs. Ja ražotājs grib otrreiz izmantot vai pārstrādāt iepakojumu, tad viņš arī meklē risinājumus, kā atgūt to. Šo situāciju dēvē par „producer responsibility” jeb ražotāja atbildību. Atkritumu apsaimniekotājs ir tikai starpnieks.

Patiesībā ir ļoti maz iepakojumu, ko iespējams lietot otrreiz, tāpēc jāpievērš uzmanība jau pašā sākumā – kā produktu vislabāk iepakot. Arī pircējam nepieciešams pieņemt, ka, ieviešot depozītu sistēmu, produktu cena pieaugs. Tāpēc ir būtiski izglītot sabiedrību par šo lietu.

Trešais temats – dažādas sankcijas, ko piemēro vai varētu piemērot par atkritumu nešķirošanu, radīšanu.

Uzzinājām, ka vēl 40 pašvaldībās nenotiek atkritumu šķirošana – vienkārši nešķiroto atkritumu apsaimniekošana atkritumu apsaimniekotājam ir
izdevīgāka nekā šķiroto atkritumu apsaimniekošana.

Kopš šī gada Rīgas Domē pieņemts lēmums pielikt papildus pie īres maksas par apsaimniekošanas izdevumiem tām mājām, kur konstatēti atkritumu šķirošanas pārkāpumi. Atkritumu šķirošanai ir vajadzīga papildus nauda, jo tas nav bezmaksas pasākums – ir jāalgo cilvēki, jānodrošina inventārs, mašīna u.c. Šī iemesla dēļ pat pašiem uzcītīgākajiem šķirotājiem nav iespējams saņemt atlaides, nodokļu atvieglojumus u.tml. par atkritumu šķirošanu. Ja iedzīvotāji vai ražotājs vēlas konteinerus, tad par tiem un to apkalpošanu ir jāmaksā. Diskusijā noskaidrojām, ka atkritumu šķirošana Latvijas iedzīvotājam mēnesī izmaksā aptuveni Ls 1,00 jeb 1,42 EUR.

Diskutējot par dažādiem sodiem, radās ideja par nodokli reklāmu drukātājiem, kas piemet pilnas pastkastītes ar nevajadzīgu papīru. Videi draudzīgu pieeju, piemēram, varētu apbalvot ar „dabas drauga” statusu tiem uzņēmumiem, kas atsakās no liekas papīra izmantošanas bukletos, reklāmās …

Diskusijas noslēdzošā daļa bija brīvais mikrofons.

Uzzinājām, kāda ir LASA vīzija par modernu atkritumu saimniecību: „Būtiski ir celt sabiedrības apziņu. Cilvēki saprot, kas ir atkritumi, ko nozīmē taupīt, atkritumu šķirošana ir izveidojusies kā ieradums. Pašvaldība ir tā, kas motivē un nopietni pieiet atkritumu apsaimniekošanai. Šobrīd ir otrādi – tie ir iedzīvotāji, kas vēlas šķirot. Būtiska loma ir izglītības sistēmai, kā arī jauniešiem vairāk jāiesaistās lēmējinstitūciju darbā. Valstij ir jāizstrādā prasības un likumdošana, kas piedāvā arī priekšlikumus, kā rīkoties, tehnoloģiju.”

Vispirms ir jāsāk ar sevi. Piemēram, katram mājās uz palodzes vajadzētu spainīti komposta veidošanai, dalīties ar informāciju, kā saudzēt vidi, gan ar pieaugušajiem, gan bērniem.

Viens no lielākajiem diskusijas ieguvumiem bija iespēja uzzināt un izprast atkritumu apsaimniekošanas procesu leģitīmo pusi, kopējo situāciju šajā nozarē Latvijā. Manuprāt, politiķiem bija interesanti dzirdēt, kādi jautājumi ir aktuāli jauniešiem, un kā mēs iztēlojamies to risināšanu.

Lai prasmīgāk apsaimniekotu atkritumus un dzīvotu zaļāk, ir pavisam skaidrs, ka liela nozīme ir izglītībai un izpratnei, kas tiek ieaudzinātas skolas solā, un cik vērtīgi būtu vēl aktīvāk informēt sabiedrību par atkritumu šķirošanu, veicināt valsts lēmējinstitūciju sadarbošanos ar NVO un kā vispār dzīvot ilgtspējīgi.