Brīvprātīgie

Ar „homo ecos” palīdzību 2013. gada vasarā es piedalījos neaizmirstamā dabas konservācijas projektā Spānijā. Tās bija desmit dienas, jauniem iespaidiem bagātas, un pēc atgriešanās no šī projekta es pats sāku aktīvi darboties „homo ecos”. Sākotnēji kļuvu par biedru citā organizācijā, bet tad sapratu, ka „homo ecos” jauniešiem ir daudz piemērotāka – viņiem ir daudz kontaktu, tajā skaitā iedzīvotāji, neformālās grupas, biedrības, uzņēmumi, valsts un pašvaldības iestādes. Tas nozīmē vairāk iespēju piedalīties dažādos projektos, vairāk iespēju satikt cilvēkus, vairāk dažādības, komunikācijas un jautrības! Es pats esmu palīdzejis organizēt, piemēram, pasākumu „Kafija a politiķiem – Atkritumu apsaimniekošana Latvijā”, kurā ieguvu daudz noderīga arī sev. Es atbalstu „homo ecos” galveno mērķi informēt un izglītot sabiedrību par aktuālajām vides tēmām, un es ticu, ka mēs varam radīt pārmaiņas sabiedrībā, lai veidotu pasauli labāku.

Periodiski “homo ecos:” darbojos jau vairakus gadus un uzskatu, ka šajā salīdzinoši īsajā laika posmā esmu guvusi nenovērtējamu pieredzi, sākot ar dalību dažādos projektos un beidzot ar dažādu organizatorisko lietu īstenošanu. Daudz kas izmēģināts pirmo reizi – fotoizstādes veidošana, vieslekciju vadīšana, komunikācija ar dažādu Eiropas valstu organizāciju pārstāvjiem, kā arī otras iespējas došana jau reiz izmantotiem sadzīves priekšmetiem. Tikpat svarīgi man šķiet iegūt jaunus kontaktus un iepazīt cilvēkus ar līdzīgu dzīves uztveri un interesi par vides jautājumiem. Biedrībā “homo ecos:” darbojas entuziasma pilni cilvēki, kurus var tikai apbrīnot par apņēmību un paveiktajiem darbiem. Tieši šādi cilvēki vairo ticību, ka nekas nav neiespējams un ar savu degsmi ir iespējams padarīt labāku šo pasauli, kurā dzīvojam! Būt brīvprātīgajam nozīmē izmēģināt lietas, ko iespējams iepriekš dzīvē nekad neesi darījis, mācīties no procesa un cilvēkiem, ar ko sadarbojies. Būt brīvprātīgajam nozīmē darīt to, kas sirdij ir vistuvākais!

Ar “homo ecos” iepazinos, meklēdams iespējas pilnveidot savas angļu valodas prasmes. Uzzināju, ka meitene no Eiropas brīvprātīgā darba te vada angļu valodas nodarbības par dabas un zaļā dzīvesveida tēmām. Nolēmu, ka man tas noderēs vēl vairāk, jo mājās jau saimniekojam tā, lai mazinātu savu ietekmi uz vidi, bet pārvietojamies ar kājām vai velosipēdu. Vēlāk pieteicos projektam “Eko turbulence 2″, kurā kopā ar pārējiem aktīvistiem devām otro dzīvi lietām, kuras grasās izmest, piemēram, apģērbam un iepakojumam. Savās darbnīcās mēs mācījām, kā savu laiku nokalpojušās lietas novērtēt vēlreiz, izveidojot no tām jaunas un noderīgas mantas, kas padara ikdienu jautrāku un krāsaināku. Brīvprātīgajā darbā nedomāju par sava laika un enerģijas materiālo atlīdzību, jo visvērtīgākā atlīdzība ir iespēja ne tikai dalīties jaunās zināšanās un iemaņās, bet arī pašam tādas iegūt, tāpat arī vērtīgas sarunas ar cilvēkiem, kas darbojas kopā ar tevi. Kā brīvprātīgais esmu ieguvis priekšstatu par pasākumu organizēšanu, daudz iemaņu dažādu lietu radīšanai un zināšanas par apkārtējo vidi. Esmu arī pilnveidojis pats savu zaļo dzīvesveidu!

Es nolēmu kļūt par brīvprātīgo, jo vēlējos nebūt vienaldzīga, un ne mirkli neesmu nožēlojusi laiku, ko esmu pavadījusi, darbojoties „homo ecos”. Tā ir mana iespēja ko mainīt pasaulē, cerībā, ka tā kļūs kaut mazliet labāka. Manai sirdij tuvs ir „homo ecos” aicinājums apzināties, ka Zeme ir mūsu visu mājas, par kurām jārūpējas.
Mana darbošanās „homo ecos” galvenokārt saistās ar radošajām darbnīcām, kur esmu smēlusies idejas un iemācījusi ko jaunu citiem cilvēkiem. Vislabāk man patīk vadīt darbnīcas bērniem – viņu smaidi un jautājumi sniedz daudz pozitīvu emociju. Tas iedrošina, jo reizēm man kā pieaugušajam liekas: „Kas tur tik īpašs – no nevajadzīga auduma uzšūt puķīti?” Bet bērnam tas ir kaut kas īpašs! Tāpat kā pašam uztaisīt krelles vai vannas bumbu. Varbūt mēs, pieaugušie, esam zaudējuši šo īpašo prieku – radīt! Mēs visu gribam gatavu un, kad mums tas vairs nav vajadzīgs, mēs to izmetam, lai atkal dabūtu ko gatavu un jaunu. Es allaž cenšos dzīvot zaļāk, bet „homo ecos” man ir atklājis, cik daudz vēl var darīt sevis pašu un šīs pasaules labā. Vajag tikai pārvarēt slinkumu un ikdienas ieradumus. Brīvprātīgā darbs ir kļuvis par manas dzīves sastāvdaļu. Tā ir iespēja satikt brīnišķīgus, līdzīgi domājošus cilvēkus un paplašināt savu redzesloku. Es varu teikt, ka man nav vienalga!

Atceros kādu mācību stundu pamatskolā par dabas aizsardzību, kurā stāstīja, ka nedrīkst mest atkritumus, piemēram, mežā. Ja tomēr nākas nomest plastmasas pudeli, tad vismaz aizskrūvētu, citādi, saldās smaržas vilināti, pudelē salīdīs kukainīši un ceļu laukā no tās nespēs atrast. Šodien tāds bērnības skatījums uz dabas aizsardzību šķiet smieklīgi mazs. Pat krietni sašaurinot šo jautājumu līdz cilvēku ikdienas ieradumiem, kā patēriņu, transportu, ēšanu un citiem, ir neskaitāmas lietas, kam pievērst uzmanību. Es ticu, ka cilvēku paradumi un uzskati ir maināmi, tikai tas prasa pamatīgu izglītojošo darbu. „homo ecos” ir Latvijā aktīvākā organizācija, kas to veic, tāpēc esmu lepna, ka varu izmantot savas iemaņas un brīvo laiku, lai palīdzētu. Ceļš ārpus lipīgā dzēriena pudeles – nezināšanas un dabas iznīcināšanas – ir atrodams. Mans darbs „homo ecos:” pārsvarā ir tekstu rakstīšana, rediģēšana un tulkošana, bet ļoti patīk arī ierakt rokas zemē un ko iestādīt. Es būtu priecīga „homo ecos:” brīvprātīgo rindās redzēt vairāk cilvēku, gan jauniešus un studentus, gan profesionāļus, kuru prasmas noteikti būtu noderīgas nevalstiskā organizācijā un kuru darbošanās lauztu stereotipus par brīvprātīgo darbu. „homo ecos:” noteikti iekustinās pašapmierinātā cilvēka domāšanu, dos degsmi par dabas aizsardzību un prieku par mazām, bet labām pārmaiņām. Vismaz tā notika ar mani.