Plastmasas vēsture

Dabisko polimēru izmantošana nav pilnīgi jauna ideja. Tādā vai citādā veidā “zaļā” plastmasa ir pastāvējusi jau samērā ilgu laiku.

Agrīnā vēsture

Dažādos vēstures avotos, arī par Romas Impēriju un viduslaikiem, ir minēti dabiskie sveķi, piemēram, dzintars, šellaka un gutaperča. Indiāņi jau ilgi pirms pirmajiem kontaktiem ar eiropiešiem radīja un pilnveidoja metodes kausu un karošu izgatavošanai no dzīvnieku ragiem. Eiropā rotaslietas un tabakmaki no dzīvnieku ragiem bija populāri astoņpadsmitajā gadsimtā.

1800. gadi

Vērā ņemama bioplastmasas komercializācija sākās tikai deviņpadsmitā gadsimta vidū. Amerikāņu izgudrotājs Džons Veslijs Haiats meklēja ziloņkaula aizstājēju biljarda bumbiņu izgatavošanai un 1869. gadā patentēja celulozes atvasinājumu, kas bija paredzēts biljarda bumbiņu, kuras nebija izgatavotas no ziloņkaula, pārklāšanai. Viņa mēģinājums tomēr cieta neveiksmi pārklājuma ugunsnedrošības dēļ: bumbiņas aizdegās, nejauši nonākt saskarē ar aizdegtu cigāru dzirkstelēm. Haiats turpināja darbu pie projekta un drīz vien izgudroja celuloīdu, pirmo plaši lietoto plastmasu, ko tagad vairāk pazīst, pateicoties tās lietošanai fotofilmiņās un kinolentēs.

1900. gadi

Būtisks pavērsiens plastmasas vēsturē notika 1900. gada sākumā, kad kā degvielas un ķimikāliju izejvielu sāka izmantot naftu. Agrākās bioplastmasas vietā stājās no sintētiskajiem polimēriem izgatavota plastmasa. Plastmasas ražošana strauji uzplauka pēc II Pasaules kara, un šī nozare joprojām turpina attīstīties.

1920. gadi

1920. gados Henrijs Fords veica eksperimentus, automobiļu ražošanā izmantojot sojas pupiņas. Daļēji viņu motivēja vēlme atrast lauksaimniecības pārprodukcijai, kas ir aktuāla arī mūsdienās, pielietojumu arī kādā citā jomā, ne tikai pārtikas produktu ražošanā. Sojas plastmasu izmantoja arvien lielākam skaitam automobiļu detaļu, piemēram, no tās izgatavoja stūres ratus, salona apdari un mērinstrumentu paneļus. Visbeidzot Fords nolēma izgatavot pilnīga “plastmasas automobiļa” prototipu. Fords, kurš bija meistars publicitātes veidošanā, ar lielu pompu prezentēja prototipu 1941. gadā, bet jau gada beigās par “plastmasas automobili” nekas vairs nebija dzirdams. Tam varēja būt dažādi iemesli. Sava nozīme bija II Pasaules karam: par galveno prioritāti kļuva bruņošanās, un tērauda deficīta dēļ tika stingri ierobežota ar aizsardzības vajadzībām nesaistītas produkcijas ražošana. Mūsdienās plastmasas detaļu izmantošana autobūvē ir plaši izplatīta, taču no atjaunojamiem resursiem izgatavotas plastmasas izmantošana ir “pārvietota uz rezerves sliedēm”.

1960. gadi

Viena no zināmākajām bioplastmasām, kas pārdzīvojusi sintētiskās plastmasas rūpniecības uzplaukumu, ir celofāns — no celulozes iegūts lokšņveida materiāls. Lai gan maksimālais celofāna ražošanas apjoms tika sasniegts 1960. gados, to joprojām izmanto konfekšu, cigarešu u.c. izstrādājumu iepakošanai.

2000. gads, mūsdienas un nākotnes vīzija

Pieprasījums pēc plastmasas veida materiāliem nepārtraukti palielinās, un tas nemazināsies. Mūsdienās plastmasas rūpniecība ir nozīmīga tautsaimniecības sastāvdaļa. ASV plastmasas rūpniecības nozarē darbojas vairāk kā 20 000 uzņēmumu, kas ražo vai izplata materiālus vai produktus, nodarbina vairāk kā 1,5 miljonus strādājošo un ik gadu pārvadā produktus vairāk kā 300 miljardu dolāru vērtībā.

Tomēr plastmasas rūpniecības milzīgais apjoms jau pats par sevi ir pamats raizēm. Spiediens, ko rada atkritumu apjoma palielināšanās un resursu samazināšanās, daudziem licis mēģināt no jauna atklāt dabiskos polimērus un izmantot tos ražošanā. Rezultātā pieaug interese par jaunās paaudzes “zaļo” plastmasu.