Kļusti par biedru:
kļūsti par domubiedru:
seko mums:

Bioplastmasas un no tās izgatavoto priekšmetu ražošana ir viena no „zaļajām” biznesa nozarēm, kas kļūst aizvien populārāka gan Eiropā, gan citur pasaulē. Iemesli tam ir vairāki. Neatjaunojamie jeb fosilie resursi strauji samazinās, tādēļ materiāli, kas iegūti no atjaunojamiem resursiem, ir laba alternatīva. Palielinās arī to patērētāju skaits, kas priekšroku dod videi draudzīgiem produktiem – un šī ir tendence, kas turpina pieaugt.

Par bioplastmasu mūsdienās sauc trīs veida materiālus. Tie ir gan materiāli, kas iegūti no atjaunojamiem resursiem, bet nav kompostējami (biobased), gan arī materiāli, kas nav iegūti no atjaunojamiem resursiem, taču ir kompostējami un vidē sadalās bez atlikuma (biodegradable). Pārtikas iepakojumu parasti izgatavo no trešā veida materiāliem, kas iegūti no atjaunojamiem resursiem, piemēram, cietes, celulozes vai cukura, un ir kompostējami (biobased & biodegradable).

Kopš cilvēce izgudroja plastmasu, tās vērtīgo īpašību dēļ plastmasas ražošanas apjomi strauji pieaug. 1980. gadā pasaulē kopumā tika saražotas aptuveni 50 miljoni tonnas plastmasas, savukārt 2010. gadā – jau 250 miljoni tonnas.

Ievērojamu daļu no plastmasas izlieto tieši iepakojuma ražošanai. Pēc izlietošanas plastmasas izstrādājumi nonāk izgāztuvēs vai arī tiek pārstrādāti otrreiz. Plastmasa, lielākoties iepakojums, veido apmēram 20 % no visu atkritumu apjoma.

Diemžēl Latvijā šobrīd pārstrādā tikai nelielu daļu no plastmasas izstrādājumiem, vienreizējais iepakojums un vienreizējās lietošanas trauki pārstrādāti netiek. Tā kā saskaņā ar ekspertu aplēsēm plastmasas izstrādājumi vidē sadalās apmēram 500 gadu laikā, to apjoms izgāztuvēs tikai palielināsies.

Iepakojuma izgatavošana no bioplastmasas ir viens no šīs problēmas risinājumiem. Jau šobrīd no bioplastmasas izgatavo gan pārtikas iepakojumu, gan vienreiz lietojamos traukus, gan citus izstrādājumus.

Notikumu kalendārs:

Maijs 2012

 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031 

English

Русский

Lapas karte

© homo ecos, 2009