Kļusti par biedru:
kļūsti par domubiedru:
seko mums:
A
Amilopektīns
Cietes molekula ar sazarotu polimēra struktūru, kam piemīt ļoti liela molmasa (biopolimērs, monomēri jeb t.s. "ķēdes posmi" ir glikozes atvasinājumi).
Amiloze
Cietes molekula ar nesazarotu polimēra struktūru, kam piemīt ļoti liela molmasa (biopolimērs, monomēri jeb t.s. "ķēdes posmi" ir glikozes atvasinājumi).
Amilacetāts
Lineāras glikozes ķēdes dēvē par amilozi. Ja šo savienojumu apstrādā ar etiķskābi, viens no galaproduktiem ir amilacetāts, kurā hidroksilgrupa (spirtiem raksturīga ķīmiska funkcionālā grupa, ko veido skābeklis un ūdeņradis) ir savienota ar organiskās skābes fragmentu.
B
Bioloģiski noārdāma plastmasa
Bioloģiski noārdāma plastmasa ir plastmasa, ko savu enerģētisko procesu nodrošināšanai pilnībā asimilē vidē esošie mikroorganismi. Mikrobioloģisko procesu gaitā plastmasas sastāvā esošo oglekli pilnībā jāpārveido par CO2. Oficiāla definīcija ir atrodama oficiālajos standartos, piem., ISO vai Eiropas standartā EN 14995 „Plastmasas. Kompostējamības noteikšana. Testēšanas shēma un specifikācijas.”.
C
Celofāns
Caurspīdīga plēve uz celulozes bāzes.
Celuloze
Polimēra molekula ar ļoti lielu molmasu (monomēri jeb t.s. "ķēdes posmi" ir glikozes atvasinājumi); celulozi rūpnieciskā ceļā iegūst no koksnes vai kokvilnas, lai ražotu papīru, plastmasu un šķiedras.
Ciete
Dabisks polimērs (ogļhidrāts), ko veido amiloze un amilopektīns; cieti iegūst no kukurūzas, kartupeļiem, kviešiem, tapiokas u.c. Augos ciete ir enerģijas uzkrāšanas veids (barības rezerves viela). Ciete ir bezkrāsaina, ūdenī šķīstoša viela, kas uzbriest un daļēji šķīst karstā ūdenī. Augos tā ir graudiņu veidā. Cieti plaši izmanto bioplastmasas ražošanā.
Cietes atvasinājumi
Cietes atvasinājumu pamatā ir cietes ķīmiskā struktūra. Ķīmisko struktūru var mainīt, pievienojot citas funkcionālās grupas, nemainot pašu cietes polimēru. Rezultātā var iegūt produktus ar dažādām ķīmiskajām īpašībām.
F
Fermentācija
Bioķīmiskas reakcijas, ko vada mikroorganismi vai fermenti (piem., cukura pārveidošana pienskābē)
Ftalāti
Ftalāti ir bezkrāsaini šķidrumi bez smaržas, un tos galvenokārt izmanto polivinilhlorīda (PVH) un citu plastmasas savienojumu mīkstināšanai. Ftalāti ir bīstami cilvēka veselībai un auglībai. Koncentrētā formā ftalātus pieskaita pie bīstamiem atkritumiem. Ftalātu koncentrāciju gaisā un ūdenī nosaka likumdošana, tomēr to daudzums pārtikā un kosmētikā netiek reglamentēts. Ftalātu izmantošana plaša patēriņa produktos lielākoties paliek neredzama.
G
Ģenētiski modificēti organismi
Ģenētiski modificētie organismi ir bioloģiski objekti, kuri spēj vairoties un izplatīt savu iedzimtības informāciju (arī augu šūnu kultūras) un kuru ģenētiskais materiāls ir pārveidots citādā veidā, nekā tas notiek dabiski. Vienkāršota shēma ir šāda: gēns no organisma X tiek ievietots organismā Y, lai radītu jaunu organismu Z. Z ir Y, kam piemīt dažas X īpašības, kas saglabāsies nākamajās paaudzēs.
Glikoze
Monosaharīds (jeb vienkāršais cukurs). Glikoze ir svarīgākais ogļhidrāts (cukurs) bioloģijā. Glikoze veidojas fotosintēzes vai daudzu ogļhidrātu, piem., cietes hidrolīzes ceļā.
H
Hidrofils
Vielām piemītoša īpašība. Nozīme: „draudzīgs ūdenim”, šķīstošs ūdenī vai citos polarizētos šķīdinātājos (šo apzīmējumu izmanto, piem., saistībā ar plastmasu, kas nav ūdensizturīga un uzsūc to, piem., poliamīdu).
Hidrofobs
Vielām piemītoša īpašība. Nozīme: „ūdensizturīgs”. Šo apzīmējumu izmanto saistībā ar ūdensizturīgu un ūdeni neuzsūcošu plastmasu, piem., polietilēnu vai polipropilēnu.
Humuss
Lauksaimniecībā ar apzīmējumu „humuss” bieži vien saprot gatavu kompostu, ko izmanto augsnes sastāva mainīšanai.
I
Ilgtspējīga attīstība
Ilgtspējīga attīstība ir attīstība, kas nodrošina šodienas vajadzību apmierināšanu, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai.
K
Kompostējamā plastmasa
„Kompostēšanas apstākļos” (noteiktā mitrumā, temperatūrā, mikroorganismu klātbūtnē un laikā) bioloģiski noārdāma plastmasa. Precīzākas definīcijas atrodamas vairākos standartos, piem., Eiropas standartā EN 14995 „Plastmasas. Kompostējamības noteikšana. Testēšanas shēma un specifikācijas.”.
Kompostēšana
Cieto atkritumu pārstrādes tehnoloģija, kurā izmanto dabiskos procesus, lai mikroorganismu darbības ietekmē organiskas vielas pārvērstu CO2, ūdenī un humusā.
Komposts
Materiāls, kas veidojas, sadaloties organiskām vielām. Komposts uzlabo augsnes sastāvu un nodrošina to ar barības vielām.
Kopolimērs
Plastmasa, ko veido dažādi monomēri.
M
Maisījums
Plastmasu, polimēru sakausējumu vai vismaz divu mikroskopiski disperģētu un molekulāri sadalītu bāzes polimēru maisījums.
Mikroorganismi
Dzīvi mikroskopiska izmēra organismi, piem., baktērijas vai sēnītes.
P
Pagalma atkritumi
Nopļautās zāles, lapu un citi dārza atkritumi.
PCL
Polikaprolaktons, sintētiska (no fosilajām izejvielām iegūta) bioloģiski noārdāma bioplastmasa, ko izmanto, piem., kā maisījumu sastāvdaļu.
PHA
Polihidroksialkonāti ir poliesteri ar lineāru ķēdi, kas dabā rodas no cukuriem vai lipīdiem to bakteriālas fermentācijas ceļā. Visbiežāk sastopamais PHA paveids ir PHB.
PHB
Polihidroksilsviestskābe (precīzāk — 3-hidroksibutirāts) ir polihidroksialkonāts (PHA) jeb poliesteru klasei piederošs polimērs. Uzskata, ka PHB producē mikroorganismi fizioloģiska stresa apstākļos. Šis polimērs pamatā ir oglekļa (no glikozes vai cietes) asimilācijas produkts, un mikroorganismi to izmanto kā enerģijas glabāšanas formu, ko var metabolizēt, kad tradicionālie enerģijas avoti nav pieejami. PHB ir līdzīgas īpašības kā PP, tomēr tā ir biezāka un trauslāka.
PLA
Polilaktīds, no polimerizētas pienskābes, ko iegūst no dabā sastopamiem cukuriem, izgatavota bioplastmasa.
S
Sorbīts
Cukura spirts, kas rodas glikozes reducēšanās procesā, aldehīdgrupas vietā stājoties papildu hidroksilgrupai. Sorbītu izmanto kā plastifikatoru bioplastmasai uz cietes bāzes.
T
Termoplastmasa
Plastmasa, kas karstuma ietekmē kļūst mīkstāka vai kūst, bet atdziestot sacietē (istabas temperatūrā tā ir cieta).
Z
Želatīns
Caurspīdīga, trausla bezkrāsaina vai gaiši dzeltena cieta viela, praktiski bez smaržas un garšas, ko iegūst no dzīvnieku saistaudos esoša kolagēna.
Amilopektīns
Cietes molekula ar sazarotu polimēra struktūru, kam piemīt ļoti liela molmasa (biopolimērs, monomēri jeb t.s. "ķēdes posmi" ir glikozes atvasinājumi).
Amiloze
Cietes molekula ar nesazarotu polimēra struktūru, kam piemīt ļoti liela molmasa (biopolimērs, monomēri jeb t.s. "ķēdes posmi" ir glikozes atvasinājumi).
Amilacetāts
Lineāras glikozes ķēdes dēvē par amilozi. Ja šo savienojumu apstrādā ar etiķskābi, viens no galaproduktiem ir amilacetāts, kurā hidroksilgrupa (spirtiem raksturīga ķīmiska funkcionālā grupa, ko veido skābeklis un ūdeņradis) ir savienota ar organiskās skābes fragmentu.
B
Bioloģiski noārdāma plastmasa
Bioloģiski noārdāma plastmasa ir plastmasa, ko savu enerģētisko procesu nodrošināšanai pilnībā asimilē vidē esošie mikroorganismi. Mikrobioloģisko procesu gaitā plastmasas sastāvā esošo oglekli pilnībā jāpārveido par CO2. Oficiāla definīcija ir atrodama oficiālajos standartos, piem., ISO vai Eiropas standartā EN 14995 „Plastmasas. Kompostējamības noteikšana. Testēšanas shēma un specifikācijas.”.
C
Celofāns
Caurspīdīga plēve uz celulozes bāzes.
Celuloze
Polimēra molekula ar ļoti lielu molmasu (monomēri jeb t.s. "ķēdes posmi" ir glikozes atvasinājumi); celulozi rūpnieciskā ceļā iegūst no koksnes vai kokvilnas, lai ražotu papīru, plastmasu un šķiedras.
Ciete
Dabisks polimērs (ogļhidrāts), ko veido amiloze un amilopektīns; cieti iegūst no kukurūzas, kartupeļiem, kviešiem, tapiokas u.c. Augos ciete ir enerģijas uzkrāšanas veids (barības rezerves viela). Ciete ir bezkrāsaina, ūdenī šķīstoša viela, kas uzbriest un daļēji šķīst karstā ūdenī. Augos tā ir graudiņu veidā. Cieti plaši izmanto bioplastmasas ražošanā.
Cietes atvasinājumi
Cietes atvasinājumu pamatā ir cietes ķīmiskā struktūra. Ķīmisko struktūru var mainīt, pievienojot citas funkcionālās grupas, nemainot pašu cietes polimēru. Rezultātā var iegūt produktus ar dažādām ķīmiskajām īpašībām.
F
Fermentācija
Bioķīmiskas reakcijas, ko vada mikroorganismi vai fermenti (piem., cukura pārveidošana pienskābē)
Ftalāti
Ftalāti ir bezkrāsaini šķidrumi bez smaržas, un tos galvenokārt izmanto polivinilhlorīda (PVH) un citu plastmasas savienojumu mīkstināšanai. Ftalāti ir bīstami cilvēka veselībai un auglībai. Koncentrētā formā ftalātus pieskaita pie bīstamiem atkritumiem. Ftalātu koncentrāciju gaisā un ūdenī nosaka likumdošana, tomēr to daudzums pārtikā un kosmētikā netiek reglamentēts. Ftalātu izmantošana plaša patēriņa produktos lielākoties paliek neredzama.
G
Ģenētiski modificēti organismi
Ģenētiski modificētie organismi ir bioloģiski objekti, kuri spēj vairoties un izplatīt savu iedzimtības informāciju (arī augu šūnu kultūras) un kuru ģenētiskais materiāls ir pārveidots citādā veidā, nekā tas notiek dabiski. Vienkāršota shēma ir šāda: gēns no organisma X tiek ievietots organismā Y, lai radītu jaunu organismu Z. Z ir Y, kam piemīt dažas X īpašības, kas saglabāsies nākamajās paaudzēs.
Glikoze
Monosaharīds (jeb vienkāršais cukurs). Glikoze ir svarīgākais ogļhidrāts (cukurs) bioloģijā. Glikoze veidojas fotosintēzes vai daudzu ogļhidrātu, piem., cietes hidrolīzes ceļā.
H
Hidrofils
Vielām piemītoša īpašība. Nozīme: „draudzīgs ūdenim”, šķīstošs ūdenī vai citos polarizētos šķīdinātājos (šo apzīmējumu izmanto, piem., saistībā ar plastmasu, kas nav ūdensizturīga un uzsūc to, piem., poliamīdu).
Hidrofobs
Vielām piemītoša īpašība. Nozīme: „ūdensizturīgs”. Šo apzīmējumu izmanto saistībā ar ūdensizturīgu un ūdeni neuzsūcošu plastmasu, piem., polietilēnu vai polipropilēnu.
Humuss
Lauksaimniecībā ar apzīmējumu „humuss” bieži vien saprot gatavu kompostu, ko izmanto augsnes sastāva mainīšanai.
I
Ilgtspējīga attīstība
Ilgtspējīga attīstība ir attīstība, kas nodrošina šodienas vajadzību apmierināšanu, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai.
K
Kompostējamā plastmasa
„Kompostēšanas apstākļos” (noteiktā mitrumā, temperatūrā, mikroorganismu klātbūtnē un laikā) bioloģiski noārdāma plastmasa. Precīzākas definīcijas atrodamas vairākos standartos, piem., Eiropas standartā EN 14995 „Plastmasas. Kompostējamības noteikšana. Testēšanas shēma un specifikācijas.”.
Kompostēšana
Cieto atkritumu pārstrādes tehnoloģija, kurā izmanto dabiskos procesus, lai mikroorganismu darbības ietekmē organiskas vielas pārvērstu CO2, ūdenī un humusā.
Komposts
Materiāls, kas veidojas, sadaloties organiskām vielām. Komposts uzlabo augsnes sastāvu un nodrošina to ar barības vielām.
Kopolimērs
Plastmasa, ko veido dažādi monomēri.
M
Maisījums
Plastmasu, polimēru sakausējumu vai vismaz divu mikroskopiski disperģētu un molekulāri sadalītu bāzes polimēru maisījums.
Mikroorganismi
Dzīvi mikroskopiska izmēra organismi, piem., baktērijas vai sēnītes.
P
Pagalma atkritumi
Nopļautās zāles, lapu un citi dārza atkritumi.
PCL
Polikaprolaktons, sintētiska (no fosilajām izejvielām iegūta) bioloģiski noārdāma bioplastmasa, ko izmanto, piem., kā maisījumu sastāvdaļu.
PHA
Polihidroksialkonāti ir poliesteri ar lineāru ķēdi, kas dabā rodas no cukuriem vai lipīdiem to bakteriālas fermentācijas ceļā. Visbiežāk sastopamais PHA paveids ir PHB.
PHB
Polihidroksilsviestskābe (precīzāk — 3-hidroksibutirāts) ir polihidroksialkonāts (PHA) jeb poliesteru klasei piederošs polimērs. Uzskata, ka PHB producē mikroorganismi fizioloģiska stresa apstākļos. Šis polimērs pamatā ir oglekļa (no glikozes vai cietes) asimilācijas produkts, un mikroorganismi to izmanto kā enerģijas glabāšanas formu, ko var metabolizēt, kad tradicionālie enerģijas avoti nav pieejami. PHB ir līdzīgas īpašības kā PP, tomēr tā ir biezāka un trauslāka.
PLA
Polilaktīds, no polimerizētas pienskābes, ko iegūst no dabā sastopamiem cukuriem, izgatavota bioplastmasa.
S
Sorbīts
Cukura spirts, kas rodas glikozes reducēšanās procesā, aldehīdgrupas vietā stājoties papildu hidroksilgrupai. Sorbītu izmanto kā plastifikatoru bioplastmasai uz cietes bāzes.
T
Termoplastmasa
Plastmasa, kas karstuma ietekmē kļūst mīkstāka vai kūst, bet atdziestot sacietē (istabas temperatūrā tā ir cieta).
Z
Želatīns
Caurspīdīga, trausla bezkrāsaina vai gaiši dzeltena cieta viela, praktiski bez smaržas un garšas, ko iegūst no dzīvnieku saistaudos esoša kolagēna.
