Starptautisks jauniešu apmaiņas projekts “Speak fo Nature!” Kolkā!
No 4. Līdz 13. augustam Kolkā notika jauniešu apmaiņas projekts “Speak for Nature!”, kura ietvaros 25 jaunieši vecumā no 18 līdz 25 gadiem 10 dienas pavadīja, iepazīstot dabas daudzveidību un dažādus tās elementus, lai pēc tam video un fotogrāfijās atspoguļotu spilgtus un atmiņā paliekošus stāstus par dabā redzēto, dzirdēto, sajusto un piedzīvoto.
Projekta dalībnieki pārstāvēja 4 valstis – Latviju, Austriju, Rumāniju un Bulgāriju – un projekta ietvaros viņiem bij iespēja piedalīties dažādās lekcijās un radošajās darbnīcās par bioloģijas, fotogrāfijas un komunikācijas tematiem, kā arī kopā strādāt pie fotogrāfiju un video projektiem, kas atspoguļo kādu īpašu dabas sastāvdaļu. Projekta rezultātā ir tapušas neskaitāmas fotogrāfijas, no kurām daļu var aplūkot "homo ecos:" facebook profilā, ka arī grupu projekti, kurus var redzēt zemāk.
Vairāk par projektā notikušo var lasīt interneta blogā.
Projektu īstenoja biedrība “homo ecos:” un projekts “Pēdu stāsti” , un tas tapis ar ES neformālās izglītības programmas “Jaunatne darbībā” un A/S “Latvijas Valsts meži” projekta "Mammadaba" atbalstu.
„Tas bija viens no savādākajiem projektiem, kuros esmu piedalījusies!” bija ievadfrāze tiem stāstījumiem, kuri tika adresēti draugiem, paziņām un ģimenei. Jo nenoliedzami ir savādi redzēt sevi augam 10 dienu laikā, pagūt paskatīties uz sevi gan no iekšpuses, gan no ārpuses, kāpt ārā no rāmjiem un savas komforta zonas. Noriskēt.
Jaunatnes darbībā atbalstītais projekts „Speak for nature” norisinājās Kolkas biologu bāzē no 4. līdz 13. augustam. Ēka ar terasīti, veciem soliem, dažnedažādiem zīmējumiem un uzrakstiem, katrs prakses gads atstājis savu „nospiedumu”. Tur bija tā nepieciešamā aura, mežs rokas stiepiena attālumā, dabas skaņas. Tāda kā izolētība no ikdienas. Paša projekta galvenā pamatdoma: saprast, kā sadarbojoties dažādu nozaru speciālisiem (lietpratējiem) veidot labu medija saturu par dabu. Var jau šķist vienkārši, sabrauc gudri cilvēki no četrām valstīm (Latvija, Austrija, Rumānija, Bulgārija), diskutē un sadarbojas, bet dzīvē viss ir citādāk...
Lai gan jau kopš pirmās dienas, projekta vadītāji bija pacentušies, lai mēs visi iepazītos viens ar otru, ne tikai uzzinot piederību valstij un vārdu, bet runājot par mīļākajiem dzīvniekiem un to kas mums patīk dabā, tomēr mēs katrs esam ar saviem stūriem un adatām, dažreiz tā sadarbība nebija tik viegla kā gribētos. Interesantas bija sarunas ārpus programmā plānotajām nodarbībām, kad tu atslēdzies no projektā apspriežamajiem tematiem, ļauj saulei kutināt seju, vējam švilpot ausīs un parādi sevi tādu, kāds tu esi. Tajā vietā cilvēki bija īsti, jo intensīvi tika jauktas sienas, atvērti logi. Bija iespēja pašam uz sevi paskatīties, tā, tuvāk. Un tik pat tuvu mēs vērojam arī dabu.
Visvairāk atmiņā ir palikušas divas nodarbības: meklējām kokos dzīvojošus kukaiņus un braucām Slīteres nacionālo parku lūkoties. Ar kukaiņiem un sīkām radībām ir tā, ka jāzin tikai, kur tās mājo, tad ieraudzīt var visvisādas radības. Šis pasākums man lika aizdomāties par vārdu „mājas”, kas tas īsti ir par konceptu un kādam tam būtu jābūt, jo pat miris koks ir mājvieta, tad kāpēc cilvēki tik ļoti grib sevi ieslēgt vismodernāko mājokļu četrās sienās, kur no dabas ir tik vien kā apmaldījusies muša.
Slīteres nacionālajā parkā nokļuvām aci pret aci ar dabu. Apsēdies sūnās un centies 20 veidos parādīt, cik tā mellene ir skaista, cik daudz tu palaid garām to visu neieraugot. Tomēr šis pasākums nebija tikai „mazo lietu” saskatīšana, man personīgi bija svarīgi iet mežā ar nolūku. Nevis tikai iziet cauri, saelpoties gaisu, bet iet ar nodomu – pievēršot uzmanību tajā, no kā tad sastāv pats mežs. Pārsteidzoši cik daudz paralēlas domas tika pārspriestas, ne tikai par fotografēšanas tehnikām un labāka kadra notveršanu, bet atkal tika iepazīti tuvāk līdzās esošie domu biedri.
Ar katru dienu un dažādajiem notikumiem, visi dalībnieki atvērās ar vien vairāk. Varbūt pat pareizāk būtu teikt – dalībnieki bija viņi paši, dažreiz arī ar „neaiztiec-kožu” garastāvokli, tomēr pārsvarā mēs centāmies būt atvērti, uzticēties viens otram un mēģinājām radīt mazus laimes brīžus. Šķiet, ka viens dabas elements, kas uz visiem atstāja tikai pozitīvu iespaidu, bija jūra. Vakara pastaigas un apļa sarunas, naktis, kad lūkoties zvaigznēs, dienas, kad paslēpties no karstuma. Sēdi un lūkojies uz garām slīdošajiem kuģiem, retiem putnu pārlidojumiem un bākugunīm, jo tur tā vienkārši varēja - vienkārši būt.
Pieņemu, ka visi dalībnieki atzīst – pasākuma viens no lielākajiem plusiem bija mazās grupas. Katras valsts dalībnieki kopīgi ar līderiem apspriež dienas notikumus, to, ar ko tie cīnās, kas traucē, kas patīk un nepatīk. Latviešu komandas tikšanās nebija tikai citu uzklausīšana, bet sevis atklāšana, kad cilvēkiem tiešām rūp viss, kas ar tevi notiek, un ne tikai projekta ietvaros, bet vispārīgi raugoties uz katra dzīves teoriju. Vēl tagad, kad projekts jau sen ir nosēdies atmiņās un izgaršojams ir tikai labais, mazās grupiņu tikšanās ir tāds nepiepildītais iknedēļas process. Gribas. Varbūt tas norāda uz tiem cilvēkiem, kurus ir vērts paturēt savā uzmanības lokā, jo ne ar visiem tas ir iespējams.
Cilvēcīgums un nesamākslotība – šie divi vārdi raksturo manas, nu jau atmiņas, par Kolkas pasākumu. Tā noslēgumā apciemojām skaisu, zaļu miteklīti Ventspils sirdī, kur katra no grupām prezentēja savu gala darbu. Tajā tika iekļautas tās sajūtas un lietas, kuras mēs vēlājāmies nodot arī citiem. Ieraudzīt, saklausīt, sataustīt dabā.
Mājupceļā daudz klusējām. Šķiet bijām sapratuši, ka 10 dienu piedzīvojums lēnām noslēdzas un aiz autobussa durvīm sagaida ikdiena, tomēr ticu, ka katram no mums somā tika ielikta iedvesma un neatbildēti jautājumi, pēc kuru atbildēt tiekties katram savā veidā un virzienā.
