Auto lietojam tikai tad, kad ir nepieciešamība un tā nerodas katru dienu. Bieži braucam ar velosipēdu. Rīgas centrā pārvietojamies tikai kājām un, jo gan darbs, gan dzīvoklis atrodas centrā, reizēm auto stāv nelietots nedēļām. Pirms braukšanas pārliecināmies, ka ceļš būs īsākais iespējamais, lai maldoties netiktu tērēti resursi.
 

Veļas mazgāšanai lietojam veļas pulvera koncentrātu, kuru liekam tieši tik daudz, cik nepieciešams un temperatūru uzstādām minimālo iespējamo. Nelietojam veļas žāvētāju, bet nesam veļu žūt uz mājas bēniņiem.
 

Brīvdienu izklaide bieži ir pastaiga purvā, nevis lidojums uz īsu brīdi palūkoties uz Eiropu. Ikgadējo brīvdienu ceļojumos dodamies ar savu auto, ņemot vērā, ka lidmašīnas ievērojami vairāk piesārņo atmosfēru. Ziemā dodamies uz sniega atpūtas vietām, jo tās ir tuvāk.
 

Izvairāmies no pārtikas, kura vesta pārlieku tālu, tajā skaitā no Ķīnas precēm vispār. Izvairāmies no tādu lietu pirkšanas, bez kurām iespējams iztikt (krāšļi, papīra dvieļi, dezodoranti, gaļa, pārtikas pusfabrikāti, cukurdzērieni, pudeļu ūdens, vienreizējie skuvekļi aizstāti ar bārdas nazi, tamlīdzīgi).
 
Dace Rukšāne, rakstniece

Droši vien, ka tādas lietas kā “nemēsloju ne mežā, ne laukā, saplacinu iepakojumus, eju uz veikalu ar auduma vai papīra maisiem un aizejot izslēdzu gaismu arī kafejnīcu tualetēs” nav vērts pieminēt kā īpašu sasniegumu, jo tas man šķiet tikpat elementāri, kā nomazgāt rokas. No uzkopšanas sfēras: lietoju tikai koncentrētus šķidros eko mazgājamos līdzekļus minimālos daudzumos pie minimālajām temperatūrām, traipus tīru ar žults ziepēm, veļu mīkstinu ar skābinātu ūdeni un iedarbinu tikai maksimāli piepildītu veļas mašīnu. Negludinu. Sava suņa kakas savācu bioplastmasas maisiņos.
 

Piknikoju ar bioplastmasas ēdamtraukiem vai vispār ņemu līdzi parastos virtuves traukus, kurus pēc tam nomazgāju un lieku plauktā. Rakstīšanai un drukāšanai lietoju otrreizpārstrādāto brūngano papīru – ja kas, manas meitas klases audzinātāja ir ļoti priecīga saņemt uz šī papīra rakstītas kavējuma zīmes: viņai tās šķiet īpašas un skaistas. Regulāri un spītīgi cīnos ar lielveikalu pārdevējām, lai viņas man nebāž preci sīkajos plastmasas maisiņos – nez kāpēc viņas domā, ka zeķītes un kārumsieriņus obligāti jāsastūķē pa atsevišķiem maisiņiem.
 

Man ir duša, kas taupa ūdeni – sākumā bija grūti pierast pie lietus tipa ūdens strūklas, bet nu jau vairs pēc izšķērdīgā ūdenskrituma neilgojos. Cenšos ēst vietējo pārtiku, pēc iespējas atbilstošu sezonai. Un vairāk ne tāpēc, lai atbalstītu Latvijas ražotāju, bet gan pārsvarā tāpēc, ka tā nav vesta no tālienes, patērējot bio u.c. resursus. Visgrūtāk ir atteikties no ūdens plastmasas pudelēs, kaut arī labi zinu, ka no mana krāna ir tikpat labs un pavisam garšīgs.
 

Lietoju brīvi turētu vistu olas un gaļu, dārzeņus cenšos iegādāties tikai no eko saimniecībām. Kad man būs mazbērni, es mēģināšu ieskaidrot viņu saprātīgajiem vecākiem, ka jālieto autiņi vai vismaz bio-autiņbiksītes. Ja kas, biopaketes un tamponi ir ļoti kvalitatīvi un pieejami.
 

Ak, jā – ļoti cenšos neapkrauties ar liekām parpalām, jo tieši apģērba ražošana patērē milzu resursus un mūsu mājas tāpat jau ir pārbāztas ar galantēriju. Šajā jomā man, protams, klājas visšvakāk, jo laiku pa laikam dikti jau nu gribas kādu neracionālu jaunu drēbīti tāpat vien, smukumam un priekam.

Krista Burāne, režisore

Es neesmu ļoti apzinīga un fanātiska ekoloģiskā dzīvesveida īstenotāja, tomēr... aizgriežu ūdenskrānu, mazgājot zobus, uz veikalu cenšos iet ar “zaļo somu”, izvēlos pārtiku ar pēc iespējas mazāku sintētisko iepakojuma kārtu, atsakos no mazajiem plastmasas maisiņiem, nepērku visādus ēdamos un uz sejas liekamos ķīmiskos mošķus.

Diezgan reti iegādājos pilnīgi jaunu apģērbu, nemēsloju zemē un kā tāds pikts tantuks, mēdzu aizrādīt tiem, kas nāk no “sisidra” cilts, nesmēķēju, braucu ar riteni un daudz eju kājām, traukus mazgāju ar ekoloģisko mazgājamo līdzekli, gaismas radīšanai izmantoju ekonomiskās spuldzītes, gludinu ļoti reti.
 

Ļoti labprāt šķirotu atkritumus, ja vien būtu iespēja tos arī tādā veidā “nodot”. Pēdējā laika lielākā ekoloģiskā izvēle bija dzemdības mājās un pēc tam autiņu nevis “pamperu” lietošana.

Bet visskaistākais “zaļais” piedzīvojums bija  šoziem kopā ar Mārtiņu Eihi radītā objektu izrāde “Vasaras sala”. Pirmkārt, neviens no izrādes rekvizītiem un scenogrāfijas elementiem netika pirkts no jauna - tie visi tika atrasti vai nu kādos bēniņos, garāžā vai jūras krastā. Otrkārt, pati izrāde ir kā tāda ekoloģiska meditācija, kas bērniem un viņu vecākiem palīdz ieraudzīt pasauli un apkārt esošās vecās lietas pilnas ar dzīvību un prieku. Sargājamu.
 

Var uz šo jautājumu atbildēt arī  no cita aspekta - es palīdzu Latvijai būt zaļākai, nedzenoties pēc naudas un radot darbus, kas aicina domāt.